Ir izvēle – palīdzēt un darīt vai nedarīt neko

Patversmes vadītājs Oskars Mellers ved mūs uz suņu mītni. Tā pārvērtusies līdz nepazīšanai – gaišā, lielā telpa izskatās kā operāciju zāle. Silda centrālapkure. Jauni voljēri, katrs atbilstoši Eiropas prasībām ir piecus kvadrātmetrus liels. Sarunāties šeit pagrūti, jo suņi satraukti rej. Viņi gaida cilvēka uzmanību, glāstus, cer, ka atnācējs viņus adoptēs, jo sava māja ir svarīga katrai dzīvībai. 

Oskars stāsta: "Šis ir mans darbs. Sāku te nākt desmit gadu vecumā, man visu ierādīja tēvs. Tagad man pašam ir ģimene un divi bērni, dzīvoju trīs minūšu gājiena attālumā no patversmes. Esmu novērojis, ka uz pasaules globālo problēmu fona cilvēki pastiprināti sāk pievērst uzmanību dabai, ekoloģijai, dzīvniekiem. Pasaule kļuvusi izglītotāka, žēlsirdīgāka. Arī pie mums tagad biežāk adoptē šeit nokļuvušos. Taču nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem turpinās, un mums darba netrūkst."
 

No sevis nekur neaiziesi

Biedrības Dzīvnieku palīdzības dienests dibinātājas Irīnas Vlasenko stāsts ir citādāks: "Bērnībā dzīvojām Jūrmalā pie meža, vienmēr glābu un nesu mājās visādas dzīvībiņas. Vecāki to neliedza, man palīdzēja."

Gāja laiks, un Irīna iepauzēja glābējas darbu. Viņa studēja medicīnu, ilgus gadus strādāja par ginekoloģi. Pirms divdesmit gadiem Irīna ar vīru Jevgēniju atgriezās Jūrmalā, un te kā uz delnas atklājās problēma – rudens pusē vasarnieki aizbrauca un bieži "aizmirsa" paņemt līdzi izklaidei iegādātos kaķus. Irīna stāsta: "Visi pamestie nāca pie mums. Barojām viņus, ārstējām, un mūsu ģimenei pamazām pievienojās septiņpadsmit kaķu. Tagad viņi ir mūsu ģimenes locekļi."

Kad medicīnā bija nostrādāti daudzi gadi, Irīna ar vīru nolēma – tā kā bērni un mazbērni izauguši, atpūtīsimies, ceļosim. Tā arī izdarīja, bet pagāja pusgads, un Irīna juta, ka dzīve tikai pašiem sev viņu neapmierina, ka nevar bez darba. Viņa atgriezās medicīnā uz nelielu slodzi, un paralēli sievietes ikdienā sākās cits posms: "2016. gadā aizbraucu uz Tukuma dzīvnieku patversmi, iepazinos ar brīnišķīgiem cilvēkiem – patversmes vadītāju Simonu Grunduli un viņas vīru Vilni. Tas, ko viņi dara dzīvnieku labā, ir grūti novērtējams. Simona mani aizveda uz Slokas patversmi. Lūdzu Oskaram Melleram atļauju palīdzēt dzīvniekiem."