Tiesa, vētīšana nav viegla, ikreiz jāsaņemas, jāsagaida noskaņojums. Būs arī gandarījums, ja nodarbošanos var padarīt jēgpilnu.
Aizvadīto divu nedēļu laikā kārtējo reizi, kā pati smejos, man bija uznākusi "lēkme". Ķēros klāt skapjiem, plauktiem, kārbām un kastēm. Pirmkārt, svarīgi neatslābt, un, otrkārt, nesākt izvētīto pārskatīt atkārtoti, sak`, varbūt kas kādreiz vēl noderēs.
Visu sašķiroju divās grupās. Savas vēl labās, bet jau kādu laiku nenēsātās drēbes saliku vienā maisā. Tās krustdēls jau nākamajā dienā aizveda uz saviem laukiem, izlika pie vietējā veikala. Otrajā maisā kārtīgi ielocīju nolietojušos gultas veļu, virspalagus, spilvendrānas, dvieļus, pledus. Sarunāju kaimiņieni, kas arī iztukšoja savus "krājumus". Padzirdējusi par mūsu "akciju", cita kaimiņiene līdzi iedeva uz mākoņu maliņas aizgājušās sunītes gultiņu, traukus un pāri palikušo barību. Visu aizvedām uz dzīvnieku patversmi. Māja kļuva jūtami gaišāka un brīvāka, plaukti vieglāk sakārtojami. Taču galvenais – reiz labi kalpojušas, bet tagad nevajadzīgās lietas nevis izmetu mēslainē, bet devu tām otro iespēju būt noderīgām tiem, kuriem jelkā varu palīdzēt, varbūt sasildīt. Pašai prieks.