Safīra ir 2010. gada 17. janvārī dzimusi šicū šķirnes sunīte. Savas dzīves laimīgo lozi viņa izvilka, nokļūdama Anitas un Oļega Kamenščikovu ģimenē. Safīra ir dzīvesbiedru meitas Kristīnes dāvana vecākiem Ziemassvētkos.
Sievišķīgi viltīga
Safīra, jeb kā mājinieki sunīti sauc mīļvārdiņā – Safi –, ir jauka. Oļegs neslēpj, ka sākumā sunītis nebija viņa gribēta būtne: "Četrpadsmit gadus mūsu mājās dzīvoja aristokrātiski cēlais un inteliģentais rīzenšnaucers Berts. Kad viņš nomira, es teicu – mums vairs nekad nebūs suņu. Tomēr pamazām ar Anitu sākām apmeklēt suņu izstādes. Uzskatīju, ka sunim jābūt liela auguma un noteikti vīriešu kārtas. Es vērsu uzmanību uz kane korso šķirni – liela auguma līdzsvarotiem, klusiem un atturīgiem suņiem. Anita gribēja mazāku sunīti, bet es biju kategoriski pret. Ziemassvētkos meita mums pasniedza dāvanu groziņā."
Anita smaida: "Uz sedziņas sēdēja sīkucītis ar tādu kā žurkas astīti, kuras galā trīs matiņi. Turklāt tā bija meitenīte. Oļegs – nē, nē, bet kucēns izmantoja visas sievišķīgās viltības, un pēc trim dienām jau dzirdēju Oļegu sakām: "Ak, mūsu mazā mīlulīte!"."
Jau deviņus gadus Safi ir Anitas un Oļega dzīvesprieka avots, kompanjons un uzticīgs draugs. Oļegs atzīst: "Kad bija krīzes situācija valstī un arī mūsu ģimenē, Safi mums palīdzēja ar visu tikt galā." Safi ir komunikabla un draudzīga. Tāpat kā cilvēkam viņai ir savas simpātijas un antipātijas suņu kompānijās, bet Safi pret visiem izturas vienādi. Ar viņu droši var doties jebkur, sunīte uzvedas kā sabiedrības dāma, zina savu vietu, un cilvēki pret viņu ir ļoti mīļi.
Visur kopā
Ar rīzenšnauceru Bertu Kamenščikovi daudz ceļoja, galvenokārt ar mašīnu. Anita pārliecināta, ka šķiršanās no saimniekiem sunim rada lielu stresu: "Kad Bertam bija gads, atstājām viņu ar labi pazīstamu cilvēku. Pirmo dienu pēc šķiršanās Berts raudājis kā cilvēks, bet, kad atgriezāmies, redzējām, ka stresa dēļ viņam no purngala un no ķepām nogājis pigments."
Anita un Oļegs ar Safīru bijuši tuvākos un tālākos ceļojumos, piemēram, Slovēnijā un Horvātijā, bet nesen atgriezušies no Krētas, kur satikās visa Kamenščikovu ģimene. Kā tad bez Safīras?
Dzīvesbiedri stāsta, ka izturēšanās pret dzīvniekiem pasaulē un Latvijā ir atšķirīga. Oļegs uzskata, ka pie mums suņu kultūra ir augsti attīstīta, notiek starptautiskas suņu izstādes, ir labi veterinārārsti un veterinārā medicīna, kas strauji attīstās, par suņiem tiek maksātas nodevas, taču pagaidām nav iespējams suņus apdrošināt. Un vēl – nedod dievs, ar suni tuvoties pludmalei! No soda neizbēgt, bet kāpēc neizveidot, piemēram, suņu maksas pludmales? Anita piebilst: "Suņi atšķirībā no cilvēkiem dabiskās vajadzības nekad neizdara ūdenī, pastaigās saimnieki savu suņu kakas savāc. Tāpēc nav saprotama likumdevēju kategoriskā nostāja. Esmu Pārdaugavas iedzīvotāja, bieži pastaigājos Lucavsalā, tur suņu pastaigas laukumā nekad neesmu iekāpusi suņu kakā, bet, klusajā centrā dzīvojot, bieži redzējām ārzemniekus, kuru suns nokārtojās uz ietves, bet saimnieks izlikās to nemanām. Varbūt sodiem jābūt stingrākiem? Anglijā par nesavāktām suņa kakām sods ir 1200 mārciņu, un pludmalēs tur nav aizlieguma staigāt ar suņiem, toties visapkārt izvietoti statīvi ar bezmaksas maisiņiem suņu ekskrementiem un atkritumu tvertnes."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena piektdienas, 26. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
jānis