Jā, esam zaudējuši arī dažu labu aizliegto augli, sākot jau ar Rietumiem kā tādiem. Šodien aizkļūt ne tikai līdz Rietumberlīnei, bet pat līdz Jaunzēlandei ir vieglāk, nekā tolaik bija tikt līdz Kolkasragam, jo Liepājas, Ventspils un Talsu rajona pierobežas zonās drīkstēja iekļūt tikai ar caurlaidēm. Un, protams, vismaz deklaratīvā līmenī esam zaudējuši vispārējo vienlīdzību, kas gan praksē nozīmēja vienlīdzību nabadzībā, tiesības stundām ilgi, ziema vai vasara, stāvēt milzu rindās pēc visa kā, sākot ar tualetes papīru (es gan atceros arī tos laikus, kad tādu papīru PSRS vispār neražoja, tāpēc tauta vienmēr zināja, kas rakstīts avīzēs) un beidzot ar iespēju iekļūt kafejnīcā.
70. gadu sākumā, kad es vēl biju skolnieks, pie universālveikala Bērnu pasaule bija kafejnīca Mārīte, tās īpašais piedāvājums bija mīkstais saldējums, bet es to tā arī ne reizes nepagaršoju, tik nomācoši garas rindas tur vienmēr bija. Nu, varbūt tikai pēc Dziesmu svētku biļetēm rindas nebija tik garas kā šodien, lai gan paši svētki saviļņojuma ziņā bija nesalīdzināmi iespaidīgāki, jo to katarsi, kad tauta par spīti naidīgai varai un tai lojālāko virsdiriģentu vāji slēptam īgnumam sejā noslēguma koncerta beigās tomēr izsauc Haraldu Medni ar Gaismas pili, nav iespējams atkārtot.
Un labi, ka tā – labāk garlaicīga ikdiena brīvībā nekā katarse okupācijā.
Tomēr ir zaudētas arī dažas lietas, kuru izzušana nav tik atkarīga no tā, kāds režīms valda. Piemēram, siena gubas laukos, kurās vasarā ikviens ceļinieks varēja pārnakšņot, ja vien viņam nebija siena drudzis, šodien jāmeklē ar uguni.
Kāda cita lieta, kuru atcerēsimies šoreiz, ir pelmeņotavas. Pelmeņu kā tādu jau netrūkst arī šodien, tos var gan Ķirsona Krievu sētā noēsties, gan vairākās citās vietās, un veikalos vispār nezini, ko izvēlēties. Tomēr tādas padomju klasiskās pelmeņotavas vairs nav.
1993. gada 16. marta Dienā rakstu Skumjš stāsts par pelmeņiem, būtībā nekrologu šīm pelmeņotavām bija uzrakstījis žurnālists un dēkainis Dzintars Medenis. "Šķiet, ar ēdieniem ir tieši tāpat kā ar dzīvniekiem – daudzi no tiem palēnām izmirst," secināja Dzintars, turpinot ar apgalvojumu, ka arī ēdieni būtu pelnījuši savu Sarkano grāmatu.
"Atverot Rīgā 50. gados izdotas pavārgrāmatas, redzu, ka neviens manas dzīves laikā man nav piedāvājis pamieloties ar daudziem tur minētajiem ēdieniem. Piemēram, plūčiem mērcē vai diplomātu rīsiem, sparģeļu biezeni, sivēna rolādi… Varētu jau pārciest, ka nekad nav baudītas zaķa ķidas, bet, ja nu kāds pensionārs pašlaik skumst par to, ka nevienā kafejnīcā nevar pamieloties ar savu jaunības dienu gardumu – ceptu tesmeni?" vaicāja Medenis un izteica bažas, ka arī viņš vecumdienās nevarēs našķoties ar savu jaunības dienu prieciņu – pelmeņiem. "Gluži kā savu laiku nokalpojušus kuģus, kurus giljotinē metāla gabalos, arī omulīgās (vismaz man) pelmeņu ēstuves metodiski tiek pārtaisītas, lai tur ļautiņiem iebarotu hamburgerus, popkornus un citus aizjūras brīnumus."
Maniere aizmirst ēdienus ir internacionāla, pasaulīgi skuma Medenis – viņš par to bija pārliecinājies Prāgā, kad viesmīlis brīnījies par viņa vēlmi pasūtīt knedlikus, kas Dzintara gastronomiskajā iztēlē bija ieguvuši gluži sakrālu statusu no Šveika lasīšanas. Līdz ar pelmeņu ēdnīcu pārveidošanu tiek zaudēta arī to īpašā aura: palēnināts dzīves plūdums, kurā tomēr pulsē trauksmaina dzīvība.
"Pelmeņnīcas ar savām iecietīgajām darbiniecēm bija oāze ne tikai šā ēdiena cienītājiem, bet arī profesionāliem dzērājiem. Gandrīz katrā ēdnīcā viņi iekārtojās pie galējā galdiņa un gluži kā rezignēti kovārņi tur pastāvīgi čurnēja. Kā jau profesionāļi viņi bija izstrādājuši spēju apvienot dzeršanas alkas ar rimtu uzvedību. Pelmeņu došanās aizmirstībā sarežģījusi dzīvi arī skolēniem. Senāk, ja klasē gadījās kāds ducīgāks puisietis, nebija jālauza galva – viņam deva iesauku "pelmenis"."
Nezinu, vai mūsdienu politkorektajās skolās iesaukas vēl tiek pieļautas, bet, kas uz pelmeņiem zīmējas, vienā lietā Medenim jāpiekrīt: nezināmu iemeslu dēļ mājās vārītie pelmeņi nekad neiznāk līdzvērtīgi ēdnīcā pasniegtajiem.
prieks
...
pīrāgs