Falafelu esmu ēdusi gan Jeruzalemē, gan Telavivā, gan austrumu kvartālos Anglijas pilsētās, gan Rīgas Tuvo Austrumu ēstuvēs, bet visgaršīgākais, ko esmu baudījusi, bija palestīniešu bēgļu nometnēs Jordānijā. Varbūt tāpēc, ka gatavots pašiem sev (jo ārkārtīgi nabadzīgās, pārapdzīvotās bēgļu nometnes, kas pārtiek no ANO naudas, nav ne pasaules un pat ne jordāniešu tūrisma maršrutos), varbūt vienkārši sagadīšanās – bet, kad domāju par falafelu, garšas atmiņā nāk tieši tas. Ielas malā nātru pudurī iestutēta plīts un karsti kūpošas, tikko no verdošās eļļas izvilktas zirņu bumbiņas, bagātīgi un dāsni iestūķētas pitas maizes kabatiņā. Paņem vienu tādu pitu un esi paēdis visai dienai.
Falafelu tieši tāpat kā humosu par savu uzskata daudzas Tuvo Austrumu tautas. Enciklopēdijas liecina, ka šīs eļļā vārītās turku zirņu pikas gatavojuši jau senie ēģiptieši, par savu nacionālo ēdienu to dēvē gan izraēlieši, gan libānieši un palestīnieši, gan sīrieši un jordānieši.
Mūsdienās nav nemaz jādodas uz Tuvajiem Austrumiem, lai tiktu pie falafela. To var dabūt vai ikvienā lielākā Eiropas pilsētā – noteikti tajos rajonos, kur apgrozās tūristi un dzīvo ieceļotāji no Tuvajiem Austrumiem.
Falafelu ir vienkārši pagatavot arī mājās. Tāpat kā humosam, arī falafela galvenā sastāvdaļa ir turku zirņi, ko samīca kopā ar garšvielām un garšaugiem un cep eļļā. Mēdz būt arī variācijas ar cūku pupām.
Oriģinālajā receptē tos tikai izmērcē, uz nakti pārlejot ar aukstu ūdenī, un nevāra, bet samaļ. Taču lieliski falafeli sanāk arī no novārītiem turku zirņiem, tikai tiem ir citāda konsistence. Vēl var izmantot turku zirņu miltus, tikai tad jāpievieno kādas saistvielas, citādi falafeli neturēsies kopā, drups.
Garšai pieliek sīpolu, ķiploku un svaigu pētersīli, maltas koriandra sēklas un kumīnu. Izraēlā tiem pievieno kardamonu un kurkumu. Libānieši – maltu ingveru, muskatriekstu, smaržīgos piparus, fenugrīku, krustnagliņas, kanēli un melnos piparus. Noteikti vajag atcerēties par sāli – aptuveni tējkaroti uz 600 g vārītu turku zirņu. Lai iegūtu gaisīgākus falafelus, var pievienot pustējkaroti cepamā pulvera uz šo pašu zirņu daudzumu. Lai tie nejuktu ārā, var pielikt olu (austrumnieki gan tā nedara). Kad turku zirņi samalti kopā ar garšvielām, ar mitrām rokām taisa mazas kotletītes. Mājās es falafelus cepu, nevis vāru eļļā (aptuveni 2–3 cm eļļas), lai gan atzīstu, ka eļļā vārītie ir garšīgāki. Cepot es vienkārši stipri uzkarsēju pannu, tad ieleju eļļu un atkal ļauju stipri uzkarst. Ja eļļa būs pārāk vēsa, falafeli nevis cepsies, bet gan visu eļļu vienkārši uzsūks. Tāpēc pieliet klāt eļļu drīkst tikai tad, kad pannā nav falafelu, un tā vienmēr ir jāuzkarsē pirms to likšanas pannā. Falafels ir jāēd uzreiz karsts. Var ēst ar dārzeņiem un pitu.