Ūzo no Lesbas salas
Pastāv uzskats, ka spiedpalieku destilātu aromatizēt ar anīsu pirmie sākuši Mazāzijas grieķi. Taču anīsa degvīnu ar nosaukumu ouzo lielākos apjomos sāka ražot tikai kopš Grieķijas neatkarības iegūšanas 1830. gadā.
Grieķu vārda ouzo izcelsme nav skaidra. Populārākā versija – apzīmējums radies no uzraksta uz kravas kastēm uso di Marsiglia (paredzēts lietošanai Marseļā). Etimoloģiski šī dzēriena nosaukums varētu būt radies no turku vārda üzüm, kas apzīmē vīnogu novārījumu.
Ūzo pārdošanas apjomi strauji pieauga pēc 1922. gada, kad Grieķija zaudēja karā pret turkiem. No Turcijas tika padzīts pusotra miljona grieķu, to skaitā vīnkopji, kuriem anīsa destilāti nebija sveši. Viņi tos turpināja gatavot Grieķijā. XX gadsimta sākumā Lesbas sala, kas pazīstama ar sevišķi aromātisku anīsu, attīstījās par ūzo centru, un līdz pat mūsdienām tiek uzskatīts, ka labākie ūzo tiek ražoti tieši šajā salā.
Alkohols, anīss un garšaugi
Ūzo galvenā sastāvdaļa ir tīrs lauksaimnieciskas izcelsmes alkohols, turklāt nav noteikts, tieši no kuriem zemkopības produktiem tas jāražo. Alkoholu atšķaida ar ūdeni, pilda destilācijas katlos, tad pievieno anīsa un citu garšaugu maisījumu –tā sastāvs nosaka ūzo garšu un kvalitāti. Daudzie mazie ražotāji lielāko vērību pievērš tieši anīsa kvalitātei un apstrādei. Daži joprojām anīsa sēklas loba ar rokām. Citas garšvielas, ko izmanto papildus anīsa sēklām vai eļļai, ir badjans, fenheļa sēklas, koriandrs, kardamons, muskatrieksts, kanēlis, ingvers, dižzirdzenes saknes, kumelītes. Vēl garšas bagātināšanai pievieno mastiku – pīniju destilātu ar sveķainu, intensīvu aromātu. Vienā destilācijas katla piepildīšanas reizē izmanto 10–30 kg aromātisko augu.
Kā tieši destilē?
Anīsa un garšaugu izvilkuma destilēšanai lieto tradicionālos destilācijas katlus ar maksimālo ietilpību līdz 1000 litriem. Pirmajā destilēšanas ciklā nodala pirmo un pēdējo tecējumu no vidējā. Šo vidējo tecējumu destilē otru reizi, bet daži ražotāji arī trešo, dažkārt vēl papildus pievienojot aromātvielas. Tādējādi tiek iegūts adoloto – ūzo esence –, kuru kādu laiku nogatavina tvertnēs. Labākie ražotāji adoloto pievieno vienīgi cukuru un tīru ūdeni, kas galaproduktā drīkst aizņemt 20% no satura. Dzērienu drīkst papildināt arī ar neitrālu alkoholu. Gatavajā dzērienā alkohola saturam jābūt vismaz 37,5%.
Cilmes vieta aizsargāta
Ūzo ir dzēriens ar aizsargātu ES cilmes vietas norādi. To drīkst ražot tikai Grieķijā un Kipras grieķu daļā. Cukura daudzums tajā nedrīkst pārsniegt 50 g/l. Šī dāsnā cukura deva un relatīvi zemais alkohola saturs padara ūzo garšu saldu un maigu.
Kā baudīt?
Grieķi ūzo bieži dzer atšķaidītu ar ūdeni, kas izraisa raksturīgo pienaino krāsu. Līdz ar kokteiļu kultūras atdzimšanu daudzi ražotāji iesaka ūzo jauktajos dzērienos – pamēģiniet to ar tomātu vai apelsīnu sulu. Ūzo kafejnīcās (ouzeries) šo dzērienu bieži pasniedz kopā ar uzkodām apetītes ierosināšanai (mezedes).