Par šo brīdi jau sen biju domājis: pienāks vakars, plašu atskaņotājs būs uzsilis, es izpakošu neklausītās skaņu plates, palaidīšu vaļā adatu un, kad tā iegrims vinila gropēs, izkusīšu labsajūtā. Jaunais gads ir sagaidīts, un pirmās dienas mierīgais vakars šķita tam piemērots brīdis, turklāt svētku konjaka pudelē bija palicis tieši tik daudz, lai mūzikas skaņa kļūtu vēl telpiskāka un es varētu sākt nojaust čellistes matu smaržu. Pat ērtais klausīšanās krēsls bija iesildīts – kaķis atdeva savu vietu, un seanss varēja sākties. Plates pirmajai pusei izskanot, pieķēru sevi, ka nemanot esmu izvilcis telefonu un bezkaislīgi ritinu jaunumu lenti... Līdz šim tā vēl nebija gadījies, joprojām mēģinu saprast, kā tas notika, bet ne čellistes rūgteni saldā matu smarža, ne samtainais filca āmuriņa pieskāriens stīgām neatturēja roku no nepieciešamības vienlaikus paglāstīt telefonu.
Multitāskings. Sāk šķist, ka tā laimīgā ēra, kad varēja visu uzmanību veltīt vienai lietai, ir bezcerīgi palikusi pagātnē. Aiz muguras ir tās vakariņas, kad, ekrāna netraucēts, gremdējos mīļotās acīs un tajā vietā uz galda, kur tagad stāv telefoni ar aktīvu ziņu plūsmu, toreiz bija brīva eja uz viņas rokām. Tiešsaistē esmu treniņā pa meža takām, paralēli cepu "laikus" un sirsniņas, bet nupat sanāksmē uzklabināju pāris svarīgu komentāru, ar brīvo roku humpalās rakājoties kleitu kalnā, lai atrastu meitai jocīgu apģērbu pēdējai skolas dienai.
Atzīšos – kad atvadījos no podziņu telefona un iekāpu skārienjutīgajā pasaulē, devu zvērestu sev neņemt telefonu rokās divos svarīgos brīžos: kad ieturu maltīti un kad dodos pasēdēt uz poda. Pat ja maltīte ir ikdienišķa un vienkārša, man tomēr šķiet svarīgi sajust, kas izšķīst manā ķermenī, un kaut nedaudz apcerēt šķīvī likto elementu savstarpējo saspēli. Savukārt par otru sadaļu – laikam ir traumējušas tās viegli stenošās un dobjās balsis no atejas, mēģinot izdarīt divas lietas vienlaikus un īsti labi neizdarot nevienu.
Spēja multitāskot pēdējā gada laikā ir augusi ar apskaužamu efektivitāti: attālinātās dzīves sākumā grūtības sagādāja konference un vienlaicīga ēst gatavošana vai mīlēšanās, šobrīd ir izplatīta pieslēgšanās divām videosēdēm vienlaikus, kas puslīdz veiksmīgi tiek apvienotas ar salūzuša krēsla remontu vai sejas tīrīšanas procedūru. Vēlos domāt, ka šāds «tritāskings» ir saprašanas robeža, bet tad padomāju – ir cilvēki, kuri knapi var noķert vienu gaisā pamestu bumbiņu, citi prot žonglēt ar trim bumbām, un ir faķīri, kuri bez piepūles zibina piecas.
Šis gads nebūs nekāda atgriešanās vecajā realitātē, kad cilvēki darīja vienu darbu un varēja stundām ilgi pazaudēties otra acīs vai vismaz grāmatā. Ja man ir iespēja kaut ko novēlēt jaunajā gadā, tā ir drosme atrast laiku pusdienām ar aizvērtu datoru, bez telefona un kaut uz īsu brīdi darīt vienu lietu. Bet, ja nu galīgi nevar un ir svarīgs zūms, vismaz izslēdziet kameru brīdī, kad ar ieplestām acīm iesūcat ātri pagatavotos makaronus – tas diez cik seksīgi neizskatās.