A klases festivālu sērijā Berlīnes festivāls ir pirmais nozīmīgais gada notikums. Šķietami nekas nav mainījies – tiek solīta bagātīga filmu programma daudzās skatēs, burzīga un intensīva industrijas sadaļa. Divdesmit filmu galvenā konkursa programmā, daudzas pavadošās skates, prominenta žūrija, kurā ir arī ukraiņu rakstniece Oksana Zabužko. Daudz jaunu vārdu, maz klasiķu – tā varbūt ir laba ziņa par paaudžu nomaiņu arī lielajos festivālos. Jāpiebilst, ka šis ir Berlīnes festivāla līdzšinējās radošās komandas pēdējais festivāla izlaidums. Nākamie jau būs citas komandas un cita direktora(-es) rokās.
Šogad Berlīnes festivāla norises uztversim personiskāk – 18. februārī notiks režisora Dāvja Sīmaņa filmas Marijas klusums pasaules pirmizrāde, aprīļa sākumā būs pirmizrāde Latvijā. Berlīne ir ideāla vieta filmai par latviešu aktrisi Mariju Leiko (1887–1938), kuras profesionālā darbība XX gadsimta 20. gados bija saistīta ar vācu teātri un kino. Dāvja Sīmaņa filma aptver ļoti konkrētu Marijas Leiko dzīves posmu, turklāt nevis Berlīnē, bet gan Maskavā, kur viņa ieradās 1937. gadā. 1938. gada 3. februārī pēc apsūdzībām pretpadomju darbībā, mokošas spīdzināšanas un pratināšanas viņu nošāva kopā ar citiem latviešu teātra Skatuve aktieriem un darbiniekiem.
Padomijā Marija Leiko nokļuva traģiska ģimenes notikuma dēļ: dzemdībās bija mirusi viņas meita Nora, un dīva (tā Leiko uzrunā vilcienā sastaptie oficieri filmas sākuma epizodē) devās uz Maskavu, lai uzzinātu ko vairāk par meitu un mazbērnu. Maskavā viņa liktenīgi aizkavējas, pieņem uzaicinājumu spēlēt teātrī Skatuve, kur novatoriskas režijas formas izmēģina Asja Lācis, un pašaizliedzīgi mēģina iekļauties kopējā ansamblī, kur visi nebūt nav priecīgi par atbraucējai garantēto primadonnas statusu.
Latvijā Marijas Leiko personība patlaban piedzīvo publiskās intereses renesansi. Tam iemesls ir ne tikai Dāvja Sīmaņa filma Marijas klusums, bet arī Rīgas Krievu teātrī tikko iestudētā režisores Lauras Grozas izrāde Skatuve ugunī. Šajā slejā nav iespējams izvērsti salīdzināt abus mākslas darbus, kas vēstī par Mariju Leiko un viņas dzīves traģisko finālu Maskavā. Izrādē Mariju Leiko spēlē Inese Kučinska, kura filmā Marijas klusums temperamentīgi atveido režisori Asju Lācis. Filmā Mariju Leiko spēlē Olga Šepicka.
Kaut ne filmā, ne arī izrādē nav klātesošas atsauces uz Marijas Leiko filmām (lielākā daļa no tām ir gājušas zudībā), Marijas klusuma melnbaltā vizualitāte rada kinematogrāfiski izsmalcinātu telpu, sava veida mītu par seno kino, kurā ir filmējusies Marija Leiko. Realitāte, kurā viņa nokļūst un kura viņu samaļ, darbojas pēc brutāliem totalitāras valsts nosacījumiem, un šajā valstī atbildīgus posteņus ieņem tik daudz Leiko tautiešu, piemēram, Jānis Peterss (Artūrs Skrastiņš). Marijas klusums noteikti uzjundīs diskusijas par vēl vienu skarbu tēmu – latviešu censoņu līdzdalību totalitāro represiju mašinērijā, bet tas notiks vēlāk – jau pēc pirmizrādes Berlīnē un Rīgā.