Raidījuma Gudrs, vēl gudrāks konceptā nav nekā jauna vai pārsteidzoša – spēles būtība ir spēt atbildēt uz gudriem un āķīgiem jautājumiem. Atšķirība vien tā, ka šajā gadījumā to dara 6.–12. klašu skolēni. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc raidījuma veidotāji to dažādos veidos mēģinājuši padarīt atraktīvu un oriģinālu, piepildot (lasi – pārsātinot) šo vairāk nekā stundu garo raidījumu ar visu iespējamo. Studijā līdz ar askētiski gaumīgajiem grāmatu plauktiem un dalībnieku atbilžu pultīm (tas, starp citu, līdzinās Latvijas Literatūras gada balvas veidola idejai) atrodas oranža lampa, rozā paklājs, dzeltens dīvāns un citas visu plašo krāsu spektru pārstāvošas mēbeles un dekoratīvas nozīmes priekšmeti. Tikpat neizprotams ir operatora darbs, kurš brīžiem pietuvina un atkal attālina vadītāju un dalībnieku sejas ar tik lielu sajūsmu, it kā tikai pavisam nesen savai kamerai būtu šo funkciju atklājis. Kopumā tas liek tā radikālāk nopūsties, retoriski vaicājot – nu, paga, nav taču vairs deviņdesmitie?!
Katrs savā elementā
Par raidījuma vadītājiem izvēlēti Valters Frīdenbergs, kurš, kā liecina žakete un tauriņš, kā arī tas, ka tieši viņš uzdod jautājumus, ieņēmis nopietnā džeka tēlu, kamēr otrs – fitnesa eksperts Kaspars Ozoliņš – ir tas jautrākais, kurš sportiskākā tērpā staigā apkārt pa studiju, intervējot līdzjutējus un izkritušos dalībniekus. Valters ar uzdoto tiek galā "savā elementā", t. i., pietiekami korekti un profesionāli, taču Kaspara nelielās intervijas šķiet drīzāk neveiklas, piemēram, aicinājums kādai no meitenēm saskaitīt, cik krāsu ir viņas apģērbā un rotaslietās (to noteikti bija mazāk nekā krāsu toņu studijā). Jāpiemin arī tehniskas kļūmes, kad uzdotais jautājums vairākkārt nesakrita ar tekstu ekrāna apakšā vai arī pareizo un nepareizo atbilžu kopsummas neatbilstība reālajai, kas it kā ir sīkums, tomēr – nepatīkami.
Lai būtu skaidrs, ka atrodamies XXI gadsimtā, tiek naski izmantotas interaktīvās metodes un paralēli Valteram jautājumus ar video starpniecību steidz uzdot pazīstami Latvijas cilvēki – Marija Naumova, Tomass Dukurs, Emīls Dreibants – un arī raidījuma patrons Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš arī ir savā elementā un, lasot jautājumu, kurš bijis Latvijas pirmais prezidents, piecreiz ieskatās lapiņā. Prezidenta piemēram seko arī Datorikas fakultātes 3. kursa studente, kura savu ne pārāk garo jautājumu lasa, mūsdienīgi turot rokās planšetdatoru.
Raidījums sastāv no vairākām kārtām, kuras sāk divpadsmit 6. klases skolēnu, no kuriem pusfinālā tiek četri, un tie visi, feministes un feministi tālāk nelasiet, – šoreiz bija puikas. Izbalsotie bērni tiek mierināti ar gardiem šokolādes eklēriem, un arī skatītājs līdz ar viņiem uz mirkli var aizmirst par sirdsapziņas lielāko biedu – veselīgu dzīvesveidu. Noslēgumā tiek parādīti sižeti, kas iepazīstina ar abiem finālistiem Vilhelmu un Kārli, no kuriem pirmais burā un iet šaha skolā, otrs spēlē vijoli un nodarbojas ar vieglatlētiku. Spēli noslēdz grupa Double Faced Eels, kas atkal jaunā sastāvā nule radījusi dziesmu ar dziļdomīgu nosaukumu – Tu esi sniegs. Kopumā – raidījums ir skatāms, ja brīžiem nebūtu tik neveikls un bezgaumīgs.
Pārāk salkans vēstījums
Gluži cits stāsts ir raidījums Dardarija. Zeme, kur viss ir iespējams, kas izskatās mūsdienīgs, gaumīgs un arī visai stilīgs. Tajā piedalās pieci pamatskolas vecuma bērni, un katram no viņiem ir viens vai vairāki talanti, ar kuriem viņi ir gatavi iepazīstināt pārējos. Protams, tie ir ideālie bērni – pirmais stāsts ir par Luku, kurš zīmē un dejo baletu, ir jauks, pieklājīgs un ļoti jūtīgs, turklāt viņa istabā poētiski dzīvo papagailis, kas gluži kā Lukas mākslinieka gars brīvi lidinās pa istabu. Mākslas muzejā Luka izvēlas gleznu, kuru ir gatavs atdarināt uz papīra ar pasteļkrītiņiem, un savu izvēli pamato ar to, ka tik elastīgi attēlotus kokus vēl nekad dzīvē nav redzējis. Luka šos kokus salīdzina ar zirnekļiem, un ekrānā tie tiešām sāk atdzīvoties, pārtopot par melniem, daudzkājainiem dzīvniekiem.
Raidījumu vada viens no bērnu sporta kustības Ghetto Games līderiem Renārs Zeltiņš, kurš gan arī, šķiet, par sevi jaunāko dalībnieku vidū vēl jūtas mazliet neērti un ne līdz galam pārliecināts, ko ar šiem brīnumbērniem iesākt. Visu uz ekrāna notiekošo papildina atbilstoši piemeklēta mūzika, un tas atstāj patīkamu pēcgaršu. Iespējams, pat pārāk patīkamu, jo raidījuma veidotāju mērķis cilvēkus kārtīgi iedvesmot un, tā teikt, pozitīvi uzlādēt ir ļoti jūtams, tāpēc dekadentiskāk noskaņotajiem varētu likties nedaudz par salkanu.
Salīdzinot ar mūzikas scēnu, raidījums Dardarija ir kā tāds koncerts klubā Palladium – personīgāks un intīmāks, ļauj vairāk iepazīt tā dalībniekus kā personības, savukārt Gudrs, vēl gudrāks tiecas pretendēt uz Arēnas Rīga statusu – tas ir skaļāks, spožāks un divreiz garāks. Kurš labāks – to jau, šķiet, atbildēju.