Mīts, ko mediji ļoti prasmīgi uzturējuši visu šo laiku kopš oktobra, kad balvas laureātu vārdi izskanējuši atklātībā Frankfurtes grāmatu tirgū, ir, ka tie ir katras valsts labākie literāti. Tas ir aplams priekšstats, kas radies nezināšanas vai neuzmanības dēļ. Šie laureāti ir labākie emerging autori, kuriem pēdējo piecu gadu laikā izdotas vismaz divas, bet ne vairāk par četrām prozas grāmatām, turklāt publicēti dzejas vai publicistikas krājumi var būt neierobežotā daudzumā.
Jāteic, ka gluži kā visās jomās, izdzīvo stiprākie; redzēsim, vai šī balva būs dzīvotspējīga un iekaros tādu pašu atpazīstamību un liecinās par nepārprotamu kvalitāti kā Nobela prēmija, Gonkūra, Bukera, Orindža, utt. Šī balva tiek pasniegta tikai trešo gadu, turklāt tikai pa vienai reizei katrā valstī, otrais riņķis valstīm sāksies tikai nākamgad, kad autori, paši to nezinādami, tiks izvirzīti balvai un saņems to. Ambīcijas katrā ziņā ir lielas – absolūtā izlase kā Laimas asortu kastē. Izlase gan žūrijas, gan laureātu, gan skatītāju ziņām, piemēram, ceremoniju klātienē baudīja arī Viņas Majestāte Nīderlandes princese Laurentīna.
Dažādu kultūru izpratne par šīs balvas nozīmību ir atšķirīga. Visvairāk, autora vārdiem, tā nozīmē irākiešu izcelsmes Nīderlandes autoram Rodānam al Galidi (Rodaan Al Galidi), kurš, saņemot balvu, atļāvās nopietni pajokot, ka šī balva viņam ir nozīmīgāka par Nobelu. Viņaprāt, neesot labas vai sliktas literatūras, ir tikai labas vai sliktas izdevniecības, kas attiecīgi (ne-)pieprot mārketingu. Briselē pavadīto dienu laikā izskanēja viedoklis, ka lielākā daļa pat jomas profesionāļu nespēj atšķirt labu no viduvējas un ļoti labas literatūras, ļoti sliktu – to gan var, - viedoklis, par kuru ir vērts padomāt. Būtiska ir tieši katras valsts attieksme pret savu autoru, jo, ja savējie nemīl un neciena, kā tad iekārdināsi ar tādu produktu citus! Dažu valstu kultūras ministri kāpa uz skatuves, lai būtu blakus savam laureātam. It kā tikai sīkums, ārišķība, bet tādā liekulības tirgū (jebkuras jomas reprezentatīvā puse tāda ir) ārišķība ir vienīgā biļete, sevišķi, ja priekšā stāv bars nezināmu autoru no teju vai nezināmām valstīm, starp citu, jautājumi no sērijas, vai Latvijā ir elektrība, pavadīja mani arī šajā braucienā.
Viens no šīs balvas mērķiem ir radīt Eiropas kopības sajūtu caur literatūru un tās tulkojumiem, taču tai bija grūti materializēties situācijā, kad neviens no vairāk nekā 300 ceremonijas viesiem nebija lasījis manu grāmatu, daži pat pateicās par iespēju pirmo reizi dzīvē dzirdēt latviešu valodu, kas, izrādās, nav krievu valodas dialekts. Kopības sajūta dematerializējās vēl vairāk pie vakariņu galda, dzirdot patosu – „Eiropas Savienība nekad nesabruks, Eiro nekad nesabruks; Eiropā nekad vairs nebūs karu”, ideālisms. Ikviens rakstnieks ir ideālists, citādi nemaz būt nevar, gluži kā izpletņlēcējs. Rakstniecība ir tikpat ekstrēma kā brīvais kritiens, jo nekad nezini, vai uzrakstīsi kaut ko tikpat labu kā iepriekš un vai vispār kādreiz vēl kaut ko uzrakstīsi. Tas par radošo pusi.
Taču mūsu valsts kultūrpolitika, finansējums un šķietamā gaume padara rakstnieka darbu par izpletņlēkšanu ar norakstītu izpletni (saprotiet, ko vēlaties, tikai pievienojiet savai vizualizācijai vēl nedaudz dramatisma!). Protams, protams, ja viss ir tik slikti, nav ko rakstīt un jāiet strādāt! Visi strādā, noguruši, nav kas lasa...riņķa deja, apļa kompozīcija, apburtais loks – Latvijas politikas otrais vārds! Nelaid, māte, bērnus mežā! Nelaid, valsts, kultūras laukos, jel! Tā sajūta - būt māksliniekam - Latvijā ir pretdabiski pretēja sajūtai būt māksliniekam. Paššaustīšanas fenomens. Un iespējams, ka Janas Briķes lieliskā, lieliskā izstāde Piens un Asinis pērnā gada nogalē ir nevis iekšējo izjūtu, pārdzīvojumu, traumu projekcija, bet ārējās situācijas alegorisks atainojums – pedofilija, kur LIELAIS izspiež mazo kā citronu, un čužas pašiznīcinās, ko citi varētu kļūdaini uztvert kā ieiešanu nirvānā.
Vēl gluži nesen kāda spoža latviešu rakstniece teica, ka vajadzētu naktīs rakstīt, dzīvot nabadzībā, tikai lai būtu laiks rakstīšanai, sirgt ar diloni (pēdējais mans pielikums). Jo tā esot darīts agrāk. Nu pats vainīgs, ka gribi būt rakstīt! Kultūrpolitika un kultūras patēriņš ir bizness, bet kultūras radīšana nav. Apnikuši tie kultūras pazinēji, kas citē Raini! Nomainiet plati! Beidziet gulēt uz vecajiem lauriem, process notiek! Ja aktuālajam literārajam procesam steidzami netiks pievērsta uzmanība (finansējuma palielināšana literatūras nozarei, finansējums literārajai periodikai, pārmaiņas izdevējdarbības un grāmattirgošanas praksē, starpkultūru un starptautisko horizontu paplašināšana un latviešu literatūras tulkojumu veicināšana, un visbeidzot – lielāka uzmanība publiskajā un mediju vidē par kultūru, nevis par patērētājkultūru), notiks kā līdz šim – patērētāju apziņā, iespējams, būs tikai mirušie klasiķi, par dzīvajiem klasiķiem sāks interesēties dažas desmitgades vēlāk, kad arī tie būs miruši, vienvārdsakot, viss iekavēsies un notiks novēloti. Gaismas pilī nebūs mūsdienu latviešu literatūras sekcijas, tā arī turpināsim lasīt Raini.