Kliba, jo bez stratēģijas. Un valstī par kultūras jaunrades procesu atbildīgajam Kultūrakpitāla fondam (VKKF), kurš pēdējo gadu laikā “apgraizīts” vairāk nekā divas reizes (no 7,6 miljoniem 2008. gadā līdz nepilniem 3 miljoniem latu šogad), pēc ministres ieskata jāķeras pie stratēģijas rakstīšanas.
Var jau būt, ka tieši trāpīga stratēģija glābs VKKF finansēto kultūrprocesu, nevis, piemēram, rakstnieku rosinātā atgriešanās pie agrākās sistēmas (līdz 2004. gadam), kad VKKF finansēja no alkohola, tabakas un azartspēļu nodokļiem. Tas pasargāja fondu no politiskā “jumta”, kas nu rezultējies fonda sarukšanā. Ministre par šo, Igaunijā vēl šodien izmantoto, sistēmu runāt negrib, jo “ir aplami ar pieri skriet durvīs, kuras ir aizvērtas”. (Diskusija Latvijas radio raidījumā Krustpunktā). Durvis, visticamāk, ir aizvērusi Finanšu ministrija, kura neparko negrib atgriezties pie speciālo budžetu prakses. Jā, iespējams, to liedz arī aizdevēju nosacījumi. Tātad, nekā.
Noklausoties minēto radio diskusiju, tomēr šķiet, ka par literatūru ministrei viss ir skaidrs jau tagad, - pirms mērījumiem un stratēģijas. “Kāpēc ieguldot nav rezultāta?” viņa jautā, jo pārliecinājusies, ka rakstniecība gadā saņemot veselus divus miljonus (!) latu. Kā rodas šie miljoni, ja līdz šim izskanējis, ka visam literārajam procesam kopā (Kultūras ministrijas un VKKF nauda) paredzēti aptuveni 400 tūkstoši gadā (ne jau jaunu grāmatu rakstīšanai vien, arī literāriem pasākumiem, tulkojumu izdošanai, pētnieciskajam darbam, periodikai, lasīšanas veicināšanai bērnu un jauniešu vidū u.c. Par šo plašāk, skat. Dienas rakstu)?
Un ministre radio ēterā atbild: “Pusotru miljonu latu pašvaldības atdod pašvaldību bibliotēkām grāmatu iepirkumam. Un vēl apmēram 200 tūkstoši ir caur KKF, vēl kaut kāda nauda caur Kultūras ministriju. Apmēram divi miljoni rakstniecībai. [..] Cik efektīvi mēs izmantojam divus miljonus latu, lai tie nonāk līdz rakstniecībai? Iespējams, tur ir kādas sistēmas kļūdas, kādā veidā nauda nenonāk līdz rakstniecībai. Tad cik miljonus vēl vajag, lai sasniegtu mērķi?”
Tātad, nevis naudas ir maz, bet niecīgs ir rezultāts. Šķiet, tieši to ministre bija vēlējusies akcentēt, atbildot uz jautājumu par iespējām atrast papildu naudu rakstniecībai, kas šogad dīvainā kārtā tika atstāta “aiz borta”, dalot no Latvijas Valsts mežiem VKKF nonākušo dāvanu – 800 tūkstošus latu (plašāk par VKKF fiansējumu, lasiet šeit).
Gan radio diskusijā, gan agrāk, piemēram, tiekoties ar rakstniekiem Saeimā (literatūras finansējumam veltītā sanākšanā), kultūras ministre aicina neizplatīt mītus. Patiešām, to darīt nevajag, jo tie nav divi miljoni rakstniecībai, - tas nav stāsts par nespēju sarakstīt labas grāmatas par lielu naudu. Un arī ne par latviešu oriģinālliteratūras nonākšanu pašvaldību bibliotēkās. Tas ir stāsts par pašvaldību saimniecības “pievilkšanu” klāt pie niecīgā rakstniecības finansējuma. Iespējams, mītu radīšanā var vainot arī Saeimas deputāti Janīnu Kursīti-Pakuli, kura minētajā Saeimas sēdē, noklausoties rakstnieku teikto, izsaucās: “Tā ir ārkārtas situācija, esam atgriezušies XIX gadsimta vidū.”