Čellists Kirils Rodins pārmija bažīgus skatienus ar pianisti Natāliju Rubinšteinu un vijolnieku Nikolaju Sačenko, taču, kas jādara, jādara, un viņi ieņēma vietas, lai ķertos pie, kā daudzi uzskata, sarežģītākā Pētera Čaikovska darba, kas rakstīts klavierēm, – Nikolajam Rubinšteinam pēc nāves veltītā Klavieru trio.
"Zemās frekvences skaņas ir visgrūtāk slāpējamas," teica tobrīd Eiropas kultūras galvaspilsētā no Austrālijas iebraukušais latviešu izcelsmes arhitekts Andrejs Andersons, Rīgas pilsētas galvas Alfrēda Andersona mazdēls. Viņš ir vairāku teātru, koncertzāļu un muzeju celtniecības un pārbūvju projektu autors, kā arī nenogurdināms Latvijas kultūras pasākumu apmeklētājs gandrīz ik vasaru. Lai gan Rīgai nav savas akustiskās koncertzāles un Mākslas muzejs kultūras galvaspilsētas vasarā ir slēgts, arī šīs vasaras programma viņam ir blīvi piepildīta – Rīgā ir ko redzēt vai dzirdēt katru dienu un gandrīz ik vakaru, bet jāpaspēj redzēt arī to, kas notiek citviet Latvijā. "Uz katru klausītāju ir nepieciešami vismaz kādi desmit kubikmetri telpas," pirms koncerta vērodams Ģildes zāli, viņš teica. "Ja ir 700 sēdvietu, to nav grūti izrēķināt."
Čaikovska Klavieru trio ir tikai divas daļas, taču pat starp tām daži skatītāji paguva sākt aplaudēt. Nesen Latvijas Radio 3 Klasika tika pārraidīts aizraujošs pārskats par to, kā varētu būt izveidojies priekšstats, ka aplaudēt pēc atsevišķām koncerta daļām ir neaudzinātības izpausme. Iespējams, šis aizspriedums varētu būt dzimis līdz ar skaņu ierakstu izplatību – klausītāji ātri pierada pie perfektā klusumā skanošas mūzikas, kuru netraucē aplausi vai klepus nevietā. "Man vienalga nepatīk, ka šādi aplaudē," teica Andersons. Sidnejā viņam ir ievērojama mūzikas kolekcija – gan vinila skaņuplašu, gan citos formātos.
"Tas bija Modris Ģelzis, vai ne?" viņš vaicāja, koncerta starplaikā staigājot pa 60. gadu rekonstrukcijas laikā celto ģildes priekštelpu un ne jau pirmoreiz aplūkojot arhitekta Ģelža veikumu. "Ļoti labi iztaisīts, un pilnīgi nekas nav novecojis. Var redzēt, ka viņš ir zinājis, ko dara." Uz brīdi Andreja Andersona uzmanību saistīja 1937. gadā Pasaules izstādei Parīzē pēc Anša Cīruļa zīmējumiem veidotās vitrāžas. "Interesanti, ka viņai rokā tāda moderna ēka," viņš norādīja uz celtniecības jomu simbolizējošo sievietes tēlu – viņai azotē ir nams, kas vienlīdz labi varētu būt gan jaunsaimnieka māja, gan celtne kādā no neizpārdotajiem "jaunajiem projektiem".
Sākās koncerta otrā daļa – Dmitrija Šostakoviča Otrais klavieru trio, kura pirmās taktis izskan varbūt pat vēl lielākā klusumā nekā Čaikovska trio iesākums. Šostakovičs, kā šķiet, daudziem gāja pie sirds vairāk par Čaikovski. Arī Andersons, dodoties laukā no koncertzāles, klusām dungoja dažas taktis. Blakus vietās bija sēdējis jauns pāris. Starpbrīdī varēja saklausīt, ka puisis runā tikai krieviski, meitene – latviski. Ne viens, ne otrs šādos gadījumos ierastā veidā nemēģināja savā runā iestarpināt kaut vai pa vārdam no otra valodas. Droši vien Nacionālās apvienības pārstāvju acīs tā nebūtu nekāda integrācija, bet Saskaņas centram ar šādu divvalodību būtu par maz. Ārā vēl bija pavisam gaišs. Pie Brīvības pieminekļa skanēja klarnete, garām pabrauca velorikša, no kuras dunēja remiksēts flamenko. Pie operas bez skaņas ziedēja rododendri un acālijas.