Lai gan slimība var nebūt ienaidnieks, bet gan mūsu mācība – piespiedu apstāšanās, lai...? Tas mums jāsaprot pašiem, un, kamēr mēs veicam šo pašdziedināšanās procesu, mums ir daudz laika. Laiks jau nekāds dižais draugs vairākumam no mums arī nav. Ko darīt, kad esi slims?
Sākumā var sapīkt, ka jāpaliek mājās un jāatturas no kontakta ar citiem, un var pārsteidzīgi pieņemt, ka slimošanas laikā visa dzīve paiet garām. Kad sākuma šūmēšanās norimusi, var sākt novērtēt laiku, kura nu ir pārpārēm un kurš rit daudz lēnāk (lai gan īstenībā tas ir tas pats laiks). Tik lēni, ka teju vai jāsāk garlaikoties. Lai tas nenotiktu, var sākt sevi izklaidēt, beidzot parūpēties pašam par sevi, kam ikdienas steigā neatliek laika. Piemēram, līdz bezsamaņai ieslīgt sapņu kino, gulēt ilgi, gulēt daudz, gulēt diendusu, priekšdiendusu, vakara nomidzi un visu nakti ar apziņu, ka modinātājs necels augšā. Var skatīties kino vai pieķerties vairākus mēnešus krātajai grāmatu kaudzītei, kuras izlasīšanai jau sen bija jāatrod laiks. Izlasīt avīzi vai žurnālu no vāka līdz vākam. Piezvanīt visiem radiem un draugiem un beidzot pajautāt, kā viņi jūtas, kas zina, varbūt kāds piesakās apciemot un atved apelsīnus, jogurtiņus, medu. Var aplūkot fotogrāfiju simtus un pirmo reizi izdzīvot notikumus, kuros nebijāt klāt ar visu savu būtību, jo cītīgi centāties tos iemūžināt kadros. Var iztīrīt elektronisko pastkastīti. Var painteresēties par pasauli apkārt. Var kārtot māju. Var skatīties griestos, bet daži var izmantot šo laiku, lai beidzot pastrādātu. Var droši mainīt savu dienas režīmu – gulēt dienā un naktī klausīties klavierkoncertu austiņās, mazgāties var pusdienlaikā, matus mazgāt nav obligāti, tāpat kā krāsoties un griezt nagus. Var saēsties ķiplokus, uzkārt daiviņu sev kaklā un, nevienu netraucējot, droši smirdēt. No gultas var vispār nekāpt ārā, pievilkt vajadzīgās lietas kā ar magnētu tuvāk migai. Vajag sakraut gultā daudz spilvenu, un pat var likt galvu kājgalī un kājas galvgalī vai vispār gulēt gultā šķērsām. Jo tā ir mana privātā gulta, kurā esmu ar savu privāto laiku privāti, – un, kā gribu, tā daru. Un var gulēt zem gultas, ja nekas cits nenāk prātā, jo jauni skatpunkti parasti atver acis, – un savā privātajā laikā var beidzot pārdomāt sevi. Sastādīt nelielu bilanci: jau februāris – kā ar jaungada apņemšanos? Vai esmu laimīgs? Vai darbojos pēc savas sirds un patikšanas? Vai es kādu mīlu? Kāpēc? Ja atbildes ir pozitīvas, jāpajautā: bet kāpēc tad es slimoju? Varbūt cilvēki slimo tāpēc, ka viņi pārāk steidzas līdzi straumēm, kas plūst dažādos virzienos, nevis sēž uz liela akmens mierīga ūdens malā un nolūkojas apvārsnī, kas ir tur tālu, bet izstaro no šejienes.
Ja pašam, par laimi, slimība nav pieķērusies, taču jārūpējas par kādu, kas sadomājis slimot, veltiet viņam visu savu uzmanību, palasiet kaut ko priekšā, pamasējiet vilnas zeķēs ietūcītās pēdas, uzlieciet kompresi, barojiet ar karotīti, apgulieties blakus un noskūpstiet, pakutiniet – nebaidieties, jūs neaplipsiet, ja būsiet izdarījis visu iepriekš minēto ar pilnīgu garīgu klātbūtni, jums jau būs imunitāte. Ne visas slimības jāārstē ar farmakoloģijas brīnumiem, dažreiz pietiek ar parastajiem brīnumiem.