Mūsdienu cilvēkam nekas netiek uzspiests, galavārds par lielākām vai mazākām dzīves izvēlēm vienmēr oficiāli pieder viņam. Ar kartupeļiem, rīsiem vai bulguru? Pasē rakstīsim tautību vai nerakstīsim? Gribēsiet aktīvo vai sabalansēto 3. līmeņa pensiju plānu? Šodien iesim uz teātri vai kino? Par spīti it kā patīkamajai kontroles apziņai, lielākajai daļai cilvēku regulārā nepieciešamība izvēlēties sagādā pamatīgas raizes. Jo izdarīt izvēli, pirmkārt, nozīmē domāt – salīdzināt katra mainīgā individuālās priekšrocības un pielāgot tās savai nereti bipolārajai personībai. Otrkārt, tas nozīmē uzņemties atbildību par pieņemto lēmumu un iespēju kļūdīties. Tā kā tas ir kopumā nepatīkams process, kuru tā vien gribas kaut kā atvieglot vai vislabāk – uzticēt kādam citam.
Es bieži eju uz kafejnīcu, kuras koncepts paredz lielu izvēles brīvību – drīkst sajaukt kopā jebkādas ēdiena sastāvdaļas un maksāt par šo pārtikas produktu jūkli iepriekš noteiktu cenu. Par spīti tam, visbiežāk tik un tā izvēlos jau kāda cita sakomplektētu ēdienu no kataloga, jo ir taču pusdienu pārtraukums un tādā ir jāatpūšas, nevis jādomā. Tomēr izvēles brīvība kā tāda man patīk, tāpēc jau tur eju.
Nesen apmeklēju diskusiju, kurā tika mēģināts atbildēt uz jautājumu: "Kas ir kultūras žurnālistika?". Viena no dalībniecēm apgalvoja, ka mūsdienu informācijas pārbagātībā ir tik grūti orientēties plašajā piedāvājumā, ka no kultūras žurnālistikas viņa sagaidot tieši pateikšanu priekšā. Nav taču tik daudz laika, lai izpētītu un izvērtētu katru notikumu, tāpēc gribas vienkārši atšķirt avīzi un izlasīt, kas obligāti jāapmeklē nākamnedēļ. Tātad arī avīzi un tās kritiķi vainot vilšanās gadījumā. Vislabāk vēl domās piedraudot turpmāk lasīt citu avīzi.
Vēl viens veids, kā atvieglot izvēles brīvības nomocītā cilvēka ciešanas, ir sastādīt dažādus topus. Piemēram, 50 labāko restorānu topu, jo tad ir skaidrs – ja izvēlēsieties kādu no tiem, kļūdas iespēja samazinās. Kad dzejnieka Kārļa Vērdiņa pirms desmit gadiem sarakstīto dzejoli ierindoja piecdesmit pasaules labāko mīlas dzejoļu izlasē, pēkšņi uzzinājām, ka viņš tātad ir labs dzejnieks. Pat vesela virkne jaunu profesiju ir radusies tikai, lai atvieglotu izvēli, piemēram, stilisti un interjera dizaineri. Un tik un tā ir jāciena arī cilvēku brīvība neko neizvēlēties. To apliecina socioloģiskās aptaujas medijos, kas joprojām piedāvā tādu atbilžu variantu kā "Nav viedokļa". Jebkuram ir iespēja samaksāt 30 vai 50 centu, piezvanīt uz televīzijas raidījumu un darīt visiem pārējiem zināmu, ka viņam nav viedokļa. Tāpat kā Saeimas deputātam joprojām ir tiesības nospiest pogu "atturos". Starp citu, oktobrī gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Aptuveni 30% vēlētāju uz jautājumu, par ko balsos, atbildējuši, ka viņiem nav viedokļa.