Kas atmodinās princesi jeb kā mainīt status quo Krievijā?

i., tieši domāšanas un attieksmes mainīšanai – Krievijā laikam gan ir nepieciešams kāds gluži neticams satricinājums, jo konkrētā lieta draud pārvērsties par kārtējo brēku ar nieka vilnas šķipsnu.Varas sistēma, kas šobrīd pastāv Krievijā, lielā mērā ir kļuvusi par padomju modeļa kopiju, kas galvenokārt atšķiras tikai ar to, ka klajš terors un varas beztiesiska patvaļa ideoloģiskā aizsegā ir aizstāta ar krietni mērenākiem, bet bieži vien daudz rafinētākiem paņēmieniem, kas, tiesa gan, diez vai pamatojas Putina un viņa personā pārstāvētās nomenklatūras pieticībā, bet drīzāk apziņā, ka arī ar šādu modeli pagaidām ir pietiekami, lai savās pozīcijās justos pietiekami droši.Tieši šādā kontekstā būtu uzlūkojamas PR dažādi vērtētās aktivitātes baznīcā un saistībā ar baznīcu. Es pat varētu piekrist argumentam, ka – lai nu kur ālējoties taisīt revolūciju, bet taču ne baznīcā! – ja vien PR aktivitātes būtu kā pirmās iesākušas Krievijas baznīcas kompromitēšanu, nevis kļuvušas tikai par jaunu posmu baznīcas stipri divdomīgajā pozīcijā. Jo lielākā nepiedienība un baznīcas piecūkošana Krievijā ir varas un garīdzniecības ciešās un mērķtiecīgās attiecības. Atceroties, cik aizskartam man ir nācies justies, kad Latvijā no kanceles piepeši esmu dzirdējis klaju politisku aģitāciju, jāatzīst, ka baznīcas statusa izmantošana sabiedrības zombēšanai ir zemiska un noziedzīga, tak tomēr arīdzan rezultatīva metode, kas neprasa milzu resursus, bet tikai prasmi nelietīgi izmantot spēcīgu autoritāti.Kad lasu sašutumu, ka veids, kādā darbojās PR, bija nekas vairāk kā huligānisms, gribas vien nopūsties – ak, tieši šādu reakciju noteikti vēlas un tieši šādas reakcijas panākšanai noteikti rīkojas Putina režīms. Lai pasaule un, pats galvenais, pati Krievijas sabiedrība opozicionāru aktivitātēs redzētu nevis būtību, bet izpausmi; lai kultūras sacelšanās pret iekārtu pārvērstos farsā, kam varas nosvērtā roka tēvišķi uzliek savu roku un ar pāris gadiņu cietumsodu nomierina pārlieku iekaisušos prātus, tādējādi, cita starpā, visiem norādot, - re, patrakojāt, pabļaustījāt, bet nekas taču nemainās un nevar mainīties. Un cilvēkos tiek iedvesta tā pati vecā formula – pārmaiņas ir haoss un neprognozējamība, bet esošā vara – lai nu kāda, bet tomēr mieru un stabilitāti garantējoša.Man šķiet, ka PR aktivitāšu būtība ir pareiza viena galvenā iemesla dēļ – Krievijas opozīcijas līdzšinējā bezspēcība ir apliecinājusi, ka simetriska, mērena darbība rezultātu nedod. Iespējams, tradicionālas metodes varētu gūt panākumus tikai ārkārtīgi harizmātiska un spēcīga opozīcijas līdera vadībā. Tomēr līdz šim tāds nav manīts, un tad nu sanāk, ka partijai Vienotā Krievija brašā "opozīcijā" ir nekas cits kā komunisti – daudzsološa alternatīva, vai ne? Jebkuras opozīcijas darbības Krievijā tiek mērķtiecīgi bremzētas, diskreditētas un vadītas vai ‘spridzinātas’ no iekšpuses. Putina rīcība ir plašsaziņas līdzekļi, pat daudzu sabiedrības autoritāšu, tostarp garīdzniecības, publisks un aktīvs atbalsts. Tas viss, līdztekus iepotētajai pārmaiņu negatīvajai ietekmei, nodrošina spēcīgu iekārtu, kas sekmīgi spēj slāpēt jebkuras jaunas un varas elitei draudīgas idejas.Varbūt tieši šī no PR piemēra izrietošā atziņa varētu izrādīties par vērtīgāko secinājumu visiem, kas vēlas panākt pārmaiņas (un ne tikai Krievijā!) iesīkstējušā sistēmā – labi organizētu demagoģiju var ārdīt tikai ar nesimetrisku, netradicionālu, iespējams, par divdomīgi satricinošu rīcību, jo viss pārdomātais un lēnīgi attīstāmais pakļaujas kontrolei un tātad – slāpēšanai. Ar to es nebūt neattaisnoju haosu, vien saku, ka liegas vēsmiņas diezin vai spēj atmodināt neziņas mierinošajā miegā iemigušo, pār kuru noliecies visu redzošais un varošais tēvišķais vaigs.