Lūk, interneta aktīvie “jūzeri” vāc parakstus virtuālās protesta vietās. To mēs visu zinām. Jautājums, kas tad ir noticis un cik pamatots ir neviltotais sašutums? Jo, kā tad tā, kāds tagad varēs skatīties uz “pirkstiem”, jo, kā tad tā – autortiesības attiecas, izrādās, uz interneta vidi, kurā tik viegli un ērti, un bez maksas ir pieejams viss...
Riskēju būt “dinozaurīga”, taču piederu pie tā mazākuma, kas ACTA vērtē kā zīmi, ka civilizētās pasaules likumi tomēr attiecas arī uz mums. (Kaut īsti neticu, ka tehnoloģiski, juridiski un tiesiski pēkšņi tiks pielikts punkts tam, ko gadu desmitiem jau uzskatām par ļoti normālu parādību, teiksim, nelegālai filmu lejupielādei internetā). Savā ziņā ACTA ir “nokavēts” pasākums, īpaši nokavēts tas ir Latvijā, kur par pirātismu un filmu nelegālu lejupielādi pēdējos desmit gados vispār publiski nav diskutēts. Jo, piedodiet, uz kino iet tikai vecāki ar bērniem (tas svēti!), dīvaiņi un tie, kas nemāk “nokačāt”... Un galu galā, kāpēc jāmaksā nauda “kapitālistiskajām korporācijām”, ja viss aktuālais kinoteātru repertuārs (ar ļoti retiem izņēmumiem) ir kaut kur gaisā... Iegrabini netā nosaukumu, un filma atskrien pa vadiem rūkdama, šādā vai tādā kvalitātē, bet atskrien. To zina katrs bērns.
Tāds, bez pārspīlējumiem, ir vidējā “normālā jaunieša” un interneta lietotāja uzskats par to, kur tikt pie filmas. Arī studējošo jauno cilvēku vidū, teiksim, mudinājums iet uz kino un noskatīties konkrēto filmu (kā mācību uzdevumu), mēdz izsaukt neizpratni – tas ir kā? Uz kino? Kāpēc? Un tas taču ir dārgi!
Tik “muļķīgi” argumenti kā “kolektīvās skatīšanās pārdzīvojums” vai tas, ka konkrēto filmu vienkārši nedrīkst nodragāt uz datora ekrāna, jo tā zaudē savas vizuālās un arī jēdzieniskās kvalitātes, netiek uzskatīti par pārliecinošiem. (Filma, ko, manuprāt, uz datora kačātā versijā skatīties nedrīkstēja, ir Terensa Malika Dzīvības koks). Ar argumentu - jaunieti, jūs taču zogat, jo lādējat nelegāli, pārkāpjot autortiesības! - vispār var iebraukt auzās. Jo, izrādās, normāls jaunietis nav informēts par to, ka Maliks internetā tajā brīdī, kad viņš ir skatāms kinoteātrī, vienkārši ir nelegāli. Neviens viņam, nabadziņam, nekad to nav licis manīt. Arī neviens no Latvijas filmu izrādītājiem nav uzskatījis par vajadzīgu uzsākt kādu audzinošu kampaņu. Vai baidoties izsēt lielu naudu vējā, cīnoties ar vējdzirnavām? (Kampaņas pret braukšanu dzērumā tomēr organizē, un pēcgaršu tās atstāj. Un, starp citu, Igaunijā, es atvainojos, kinoteātros pirms filmas rāda biedējošus uzrakstus par pirātisma kaitīgumu – esmu redzējusi).
Protams, ne visi ir uz tu ar torentiem, ne visi zina, ko lādēt, un ne visi to dara (jo, teiksim, uzskata, ka zagt nav labi) – tomēr tāds ir “atpalikušais mazākums”.
Tai “draņķa Holivudai tāpat naudas pietiek”, tāpēc ar nelegālo lejupielādi viss ir kārtībā – pirms vairākiem gadiem šādu viedokli prezentēja arī kāda dzelžaina likumības un ētikas principu aizstāve, tagad progresīva LV nedēļas izdevuma galvenā redaktore. Šos stāstiņus iz pieredzes var turpināt, jo tas, ka zagt filmas ir normāli, sen ir iesēdies mūsu galvā. (Eiropā, par spīti nelegālajām lejupielādēm, tomēr ir izpratne, ko var un ko tomēr nē, – kaut vai bailes, ka tevi var pieķert pie rokas/datora). Ko mūsu galvām iesāks ACTA – ir liels jautājums. Iespējams, tie, kuri nekačā, vairs netiks uzskatīti par dīvaiņiem, savukārt tiem, kuri kačās par spīti visam, – interneta kā bezmaksas brīvības zonas idejas vārdā – pastiprināsies adrenalīna līmenis un draivs. Visas iespējas sajusties kā dažādu dzimumu Lisbetei Salanderei – anarhijas un brīvības vārdā, tā teikt!
Morāle? Tas, ka ACTA ir parakstīta, liecina, ka vismaz ierēdniecības līmenī tiek uzskatīts, ka zagt tomēr nav normāli. Vai ACTA tiešām spēs izmainīt tos principus, kurus piekopj dominējošais vairākums šīs valsts interneta lietotāju un uzskata par “normāliem”, ir cits jautājums. Kaut šo tēmu var turpināt bezgalīgi, jo, kur tad nabaga cilvēks skatīsies foršos seriālus (nevis tos, ar kuriem var uzsist reitingu Latvijas auditorijā)? Kur nabaga cilvēks skatīsies izcilās filmas un kino klasiku, kuras Latvijā legāli izplatīt vienmēr bijis neiespējami – jo pārāk dārgi mūsu mazajam tirgum. Un tā tālāk...
Un, protams, savā ziņā ACTA ir arī apliecinājums kinoindustrijas globālai nevarībai atrisināt jaunu filmu izplatīšanas kanālu jautājumu un to pieejamību tiem, kas būtu gatavi par iespēju noskatīties filmu internetā arī samaksāt. (Protams, ir mēģinājumi, bet tie nepiedāvā globālu risinājumu).