Es arī visu savu darbību redzu tieši tādā veidā, ka es ikdienā strādāju, - pērku materiālus, citreiz eju uz bibliotēku, arhīviem un muzejiem. Tad es taisu savas idejas - zīmēju, tās pārbaudu, pats sev uzdodu jautājumus. Patiesībā tas jautājumu uzdošanas process ir visgarākais un nežēlīgākais. Ja es runāju par tehniskajām lietām, tad man ir vajadzīgs ļoti maz. Man ir vajadzīga instrumentu kaste, man ir vajadzīgs viens labs galds un man ir vajadzīgas baltas sienas, lai man nekas netraucē domāt. Tas patiesībā ir pats galvenais. Ja runa ir par iedvesmu, protams, tie ir citi cilvēki. Es izeju uz ielas, un par iedvesmu var kļūt ikviens pretimnācējs. Tādā ziņā, ka cilvēks nevar būt viens. To, kas es pats esmu, es varu saprast tikai attiecībā pret pārējiem cilvēkiem.
Gribēju pateikt savu sajūtu par balvu. Ienāca prātā līdzība. Bija līdzīgi, kad es kādā vienkāršā, parastā, drūmā darbadienā (kāda jau mums šogad bija ziema) nāku mājās un jūtu, ka no virtuves plūst patīkama smarža - tiek ceptas Čelsijas maizītes. Uzreiz tik labi paliek. No vienas puses, tas nav nekas īpašs, bet, no otras, - tas ir kaut kas īpašs. Runājot par pašu apbalvoto izstādi (Balstīts uz patiesiem notikumiem - red.), izejas punkts bija manas bērnības takas. Es mācījos jauktajā skolā Teikā. Pie skolas mums bija Biķernieku mežs, un pēc stundām mēs gājām uz Biķernieku mežu - slēpot, braukāties. Tur bija viena tāda lieliska vieta - ieplaka, kā bļoda. Es atceros, ka tā bija vislabākā vieta, jo no vienas puses varēja nobraukt lejā, bet pa otru - uzbraukt augšā. Arī tagad es, ar riteni braukājoties, citreiz izmetu līkumu. Vienīgā starpība atšķirībā no bērnības, ka tur tagad parādījušies dzelzsbetona stabi. Tagad es zinu, ka tā ir viena no tām vietām, kur tie daudzie tūkstoši tika nošauti un pēc tam dedzināti.
Un tad es sāku domāt par to, kā tas nākas, ka mums, dzīvojot divus tūkstošus gadus kristīgajā kultūrā, pēc tam, kad esam uzbūvējuši skaistākās katedrāles, kad ir nospēlēti vissmalkākie Baha skaņdarbi, kā tas ir iespējams, ka mēs, rietumeiropieši, vienkārši varam pāris miljonus nošaut, pāris miljonus sadedzināt un palaist skurstenī un vēl pāris miljonus aizsūtīt uz sasalumu. Un es domāju, kā tas var būt, ka 1939. gadā mēs, šajā gadījumā latvieši, staigājam un kaisām Ulmanim ziedlapiņas, pēc gada tauta dzied par proletāriešu apvienošanos un vēl pēc gada mēs skatāmies uz tiem cilvēkiem, kas vairs nekad nevarēs staigāt pa gājēju ietvēm.
Es nesen pārlasīju Konrāda Lorenca grāmatu Par agresiju (Konrad Lorenz. On Aggression, 1966). Viņš ir austriešu dzīvnieku uzvedības pētnieks, kurš 70. gados saņēma Nobela prēmiju medicīnā vai fizioloģijā. Tā grāmata ir par dzīvnieku uzvedību. Bet vienā no pēdējām nodaļām viņš saka tā: es beidzot esmu atradis to pazudušo saiti, kas mūs atšķir no pērtiķiem. Tas ir tas, ko zinātnieki vienmēr ir meklējuši, šo zudušo posmu starp pērtiķiem un cilvēkiem. Un viņš secina, ka tie esam mēs, mēs esam tas zudušais posms. Kāpēc es to pieminu? Es to pieminu tāpēc, ka es esmu dziļi pārliecināts, ka, tikai uzmanīgi klausoties, lasot un vērojot, ko dara pārējie Dienas gada balvas kultūrā laureāti, tikai tā mēs varētu kļūt par cilvēkiem.
Liāna Langa