Nesen sarunā ar paziņu kā būtisks kritērijs jauna mobilā tālruņa izvēlē tika minēta optika, jo neesot fotoaparāta. Telefons vairs nav tikai telefons; nupat citu cilvēku telefoni patērē mani. Esmu neskaitāmas reizes redzējusi, kā sabiedriskajā transportā nemanāmi tiek uzņemti citi pasažieri, un tad droši vien ar tiem dalās tālāk, šēro sociālajos tīklos, jo vajag taču pārsteigt savus sekotājus un friendlisti ar kādu kūlīgu bildi.
Pārnākot vakarā mājās, man ir sajūta, ka no manis teju vai katrs pretimnācējs ir noplēsis pa gabaliņam savām virtuāli sociālajām vajadzībām. Tautas modrā fotoacs. Nevienu vairs nesauc par stukaču, un droši vien fotografējošās paaudzes nemaz nezina, ko tas nozīmē, taču īstenībā viņi dokumentē visu, viss ir derīgs, viss ir fotografēšanas vērts. Īpaši pieprasītas ir visa veida neizdošanās – kritieni, sabojāti apģērbi, neveiksmīgs izskats utt. –, jo tas ir baigi smieklīgi (?). Nu, un, ja cilvēks nevar pasmieties par sevi, tad mūsu nelielā kopiena pasmiesies par viņu.
Ētika nespēj sasniegt to attīstības ātrumu, ko spēj modernās tehnoloģijas. Lielākajai daļai cilvēku viedtālrunis nemaz nav funkcionāli nepieciešams, un tad viņi nezina, ko ar to iesākt, un sāk spēlēties, knipsēt pa labi un pa kreisi, taisīt pašportretus utt. Agrāk uz sienām rakstīja: "Te bija Pēteris", tagad uz virtuālajām sienām ir anonīmu cilvēku trofejas, kuri neko par to nezina. Brīdī, kad glāstošās rokās nonāk glāstekrāna ierocis, mēs piederam visiem, tikai ne sev, mums vairs nav tās elementārās brīvības netapt fotografētiem un izsekotiem, būt neredzamiem, būt anonīmiem, būt tikai sev.
Dažkārt, skatoties gadus simts vecas ģimenes fotogrāfijas, es neticu, ka fotografēšana vispār bija iespējama, man šķiet, tie bija ārkārtīgi īpaši un svinīgi brīži, kas tika iemūžināti. Visa mūsu dzimta ietilpst pārdesmit fotogrāfijās. Savukārt mēs savus pēcnācējus noslīcināsim attēlu jūrā.
Atceros, omes mājās pie sienas bija fotogrāfija, uzņemta, kad viņai bija pieci septiņi gadi. Tur bija viņas tēvs un māte, viņa, vecākā māsa un jaunākais brālis. Kaut kas bija nogājis greizi, un fotogrāfam nekas cits neatlika, kā pēc fotogrāfijas attīstīšanas vecmammas brālītim pusi sejas piezīmēt ar roku. Lūk, tā bija "mākslas" fotogrāfija. Es tagad vēl vairāk novērtēju arī sudraba želatīna kopijas.
Un tas vārds "selfijs"... "pašītis" ir vēl nelabskanīgāks. Nupat jau sevis paša knipsēšanai ļāvušies visnotaļ cienījami cilvēki. Mums šķiet, ka visiem būtu mūs jāredz tādus, kādus redzam paši. Taču selfiji mūs izkropļo. Gan fiziski – fotografējot ar izstieptu roku un ķerot sevi attēla centrā ar nedabisku skatienu sevis paša vadītā ierīcē. Gan veidola ziņā, kādā redzam sevi skaistu, fotogēnisku, stilīgu utt., kas lielākoties nesaskan ar citu izpratni par (mūsu) skaistumu, fotogēniskumu, stilīgumu.
Šo sleju es veltu bērniem, kuru vecāki aizgāja bojā dubulttīksmiņa dēļ.