Ātrāk par mani šo vietu sasniedza tikko izgriezies trolejbuss un pieblietēja naudu pie asfalta. Tās bija trīs eiro banknotes ar nominālu 100 eiro. Nabaga saplacinātie eiriki jau bija sākuši piesūkties ar ūdeni, un tad kļuva skaidrs, ka nav vērts tos pacelt: regulāri izmazgājot savas drēbes ar aizmirstiem dokumentiem un naudu, esmu ievērojis – atmazgātā nauda nav piesūkusies, tā ir tīra un smaržīga kā jauna. Acīmredzot merša braucējs ir bijis piečakarēts un niknumā izlidinājis piķi pa logu. Sveika, jaunā nauda un visi tie pārsteigumi, kas mūs šajā posmā sagaida!
90. gadu sākumā, kad bija iepriekšējā naudas maiņa, mūsu Amerikas tante kā Ziemassvētku dāvanu atsūtīja 20 dolārus. Sistēma bija sabrukusi, darba nebija, un šī banknote nozīmēja dāvanas visai ģimenei un pilnu svētku galdu, ko mans tēvs arī grasījās noorganizēt. Pie valūtas maiņas punkta viņu uzrunāja pāris kaukāziešu – piedāvāja izdevīgāku maiņas kursu. Tēvs, protams, bija sajūsmā, taču maiņas brīdī viens no melnajiem sāka bļaut, ka tuvumā ir policija, visi metās bēgt, atdeva tēvam naudu un izgaisa. Tikai pēc laba brīža viņš ievēroja, ka uz zaļās banknotes vairs nav rakstīts "divdesmit", bet gan "viens".
Man nav atmiņu par to, ka tajā gadā būtu trūcis dāvanu, un gan jau pāvesta pusnakts mise, kā vienmēr, tika sagaidīta ar vaidiem no smagas pārēšanās, kurus tajā brīdī bez mums izdvesa vēl neskaitāmi miljoni Ziemassvētku svinētāju. Tomēr skaidri atceros, ka bija ļoti žēl tēva, kurš nebija piemērojies toreizējām naudas maiņas niansēm. Arī vecāku iekrātie 1000 rubļu, kurus man vajadzēja saņemt, sasniedzot 18 gadu, pārvērtās par pieciem latiem. Kārotā motocikla Jawa vietā 1993. gadā saņēmu garu mammas nopūtu un iespēju nopirkt divas audiokasetes.
Dažus gadus iepriekš, neko nenojaušot par gaidāmajām pārmaiņām, vadīju laimīgas padomju bērnības vasaras lauku mājās Druvienā. Atceros, no kuras grīdas dēļu šķirbas izķeksēju krievu vara kapeiku ar skaitli "1816". Kumodē starp peļu spirām salasīju sauju ar cara laika monētām un kopā ar citiem bērniem izveidoju naudas izstādi. Tur bija iekļauti arī nosūbējuši Trešā reiha feniņi un reihsmarkas, kas tika uzmeklētas bēniņos starp vecām pudelēm un izkaltušiem putniem. Tagad šī nauda turpina gulēt stikla bļodā, bet nākotnes bērniem vairs neatrast izbijušu valstu monētas, kuras pētot atklāsies daļa no mūsu vēstures.
Tāpēc es ņemšu trauciņu ar sakrātajiem piemiņas latiem, kuros attēlots krupis, stārķis, skudra un citas radības, likšu iztukšotajā lauku mājas kumodē, lai nākotnes bērniem ir ko brīnīties, kad vasaras brīvdienās viņi atradīs latus, par kuru eksistenci viņi šādi varbūt uzzinās pirmoreiz.