Laiku pa laikam izskanējušie dažu mūziķu apgalvojumi, ka balvas viņiem nav svarīgas, nonāk pretrunā ar pašu darīto jau brīdī, kad viņi savu klausāmo darbu kādam parāda publiski. Piemēram, nospēlējot kādā neliela bāra koncertā. Tālākais jau var notikt arī bez viņu pašu iesaistes, ja kāds šajā koncertā fiksēto video ieliek sociālajos tīklos. Ja pats publicē kādu video vai audio, tad jau loģiski, ka par savu mazo balvu uzskati katru klausījumu vai skatījumu, atstāto īkšķīti vai sirsniņu, atskaņošanu radio, aprakstu kādā no masu saziņas līdzekļiem vai aicinājumu kaut kur atkal uzspēlēt. Maisam gals ir vaļā, un tad jau seko viss pārējais līdz pat oficiālajām balvām, kas arī līdz šim ir bijušas vairākas.
Jaunās Latvijas mūzikas nozares balvas Gamma izsludināšana tikai bagātina vietējo mūzikas apriti, līdz ar gadu desmitiem seno Zelta mikrofonu turpmāk apbalvojot mūziķus par sasniegumiem viena gada nogrieznī. Savulaik ik gadu ir piešķirtas arī Kroga Aptieka, Alternatīvās mūzikas, Metāla un Hiphopa gada balvas, šogad pēc dažu gadu pārtraukuma ir atgriezusies Austras balva, taču Gamma ienāk vērienīgi – tiek plānota ceremonija Arēnā Rīga (2025. gada 5. martā) ar tiešraidi televīzijā. Tas nav mazsvarīgi, jo šo mediju joprojām aktīvi lieto cilvēki, kuri ikdienā ar jaunas mūzikas meklēšanu nenodarbojas un tādējādi var palaist garām daudz ko no tā, kas tepat līdzās tiek dāsni piedāvāts.
Atšķirība no jau gadiem televīzijas tiešraidē skatāmā Zelta mikrofona ir tāda, ka Gamma, tāpat kā Austras balva un citas iepriekš uzskaitītās, nevienam neprasa savu darbu iesniegt vērtēšanai, tātad tu jau esi nolikts visu apskatei un izvērtēšanai ar sākumā pieminēto pirmo uzstāšanos uz skatuves. Gamma sola godināt ne tikai skatuves, bet arī aizkadra profesionāļus, turklāt nelikt tik lielu akcentu uz albumiem, kas mūsdienās vairs nav galvenais formāts, kā cilvēki patērē mūziku.
Ja paskatās vēsturē, atsevišķas dziesmas jeb singli kā notikumi bijuši aktuāli arī pagājušā gadsimta pirmajā pusē, kad tika izdotas uz patafoniem un gramofoniem spēlējamas šellaka plates ar vienu dziesmu pirmajā pusē un citu – otrā. Ar vinila plašu tehnoloģijas ienākšanu mūzikas industrijā bija iespēja viena nesēja abās pusēs ielikt mazliet vairāk par četrdesmit minūtēm, un tas arī kļuva par ierakstu albumu standarta garumu, ļaujot tajā vairāk vai mazāk konceptuāli izpausties. Tam tika pielāgots arī rūpnieciski ierakstīto kasešu garums, kaut fiziski tajās varēja ietīt arī vairāk lentes, lai skanētu ilgāk. Vēlāk parādījās kompaktdiski, un katrā no tiem jau varēja ielikt vairāk nekā septiņdesmit ieraksta minūšu.
Digitālajam laikmetam turpinoties internetā, ko vispār vairs neierobežo nesēja ietilpība, nu jau var publicēt vēl garākus albumus – pie mums piemērs ir vairāk nekā divas stundas skanošais pērn iznākušais Woodpecker Project albums Fade, un man kā cilvēkam, kurš iegrimšanai mūzikā atdoto laiku nekad neuzskata par lieki iztērētu, tā noklausīšanās pilnā garumā šķiet brīnišķīgs piedzīvojums. Tomēr lielākā daļa cilvēku mūzikai vēlas vai var atļauties pieslēgties krietni īsāku laika sprīdi, un šodien atkal karalis ir tas pats vairāk nekā pirms simt gadiem šellaka platēs aktuālais vienas dziesmas formāts, kas ar nosaukumu "singls" nekad nav ticis aizmirsts arī albumu ziedu laikos.