Par mēnessērdzību

Mēnessērdzīgajos netiek piedāvāta kāda konkrēta hipotēze, kāpēc sākās karš. Klārks apraksta notikumu secību un saistību. Lasītājs var izsekot, kā atsevišķu lēmumu, pārpratumu, darbību un nejaušību kopums noved pie pasaules kara. Par mēnessērdzīgiem šo politisko procesu aktorus var nosaukt tikai nosacīti. Viņi nerīkojas automātiski un nav vēsturisku spēku marionetes, vienīgi nenojauš savu lēmumu konsekvences.

Klārks parāda, ka būtībā neviena no konfliktā iesaistītajām pusēm nevēlas karu, katrā ziņā – ne lielvaru karu un līdz pat pēdējam mirklim netic, ka tāds patiešām būs, bet notikumu ķēde beidzas tieši ar to. Viņi visi vēlas sadarboties, bet vienlaikus arī izmantot situāciju savu šaurāku mērķu sasniegšanai, neapzinoties, ka neviens no guvumiem, uz kuriem viņi cer, nav gaidāmās katastrofas vērts.

Analoģijas ar mūsdienām, protams, nāk prātā gluži dabīgi. Dzīvojot Ukrainas kara ēnā, ir vienlaikus baismīgi un interesanti noskatīties, kā šādas notikumu ķēdes veidojas. Klārku vairāk interesē atsevišķu indivīdu lēmumi un rīcība, mazāk – sabiedrības kopīgais noskaņojums. Taču Latvijas gadījumā vislielāko iespaidu atstāj tieši grūti identificējamie, tomēr visnotaļ uzskatāmie procesi sabiedrības apziņā. Tas ir citādi nekā pašā Austrumukrainā. Pēc visa spriežot, tur ir vienkārši šoks. Žurnālistu intervētie cilvēki atkal un atkal atkārto, ka viņi nespēj noticēt, kā kaut kas tāds var notikt. Savukārt Latvijā var vērot, kā soli pa solim, lēnām rodas apziņa, ka karš nav kaut kas neiedomājams. Pienāk ziņa par Lietuvā atjaunoto obligāto kara dienestu, izlasi instrukciju, kā rīkoties kara gadījumā, pie vīna glāzes draugu vidū apspried Krievijas agresijas iespējas, pār jumtu pārlido armijas helikopters, portālā kāds ielicis bildi ar vilcienu, kas pārved tankus. Cilvēki pamazām, var teikt, pierod pie domas par karu. Šajā procesā ir pat kaut kas no laika mašīnas – kļūst vieglāk iztēloties laiku pirms abiem pasaules kariem, un saproti, ka arī toreiz nekas īpašs it kā nenotika, lai gan visur gaisā bija mēnessērdzības baciļi.

Klārka grāmatā Mēnessērdzīgie var atrast arī pozitīvu vēstījumu. Viņš parāda, ka karš nebija nenovēršams. Patiesībā bija ļoti daudz brīžu, kad notikumu ķēde varēja aiziet citā virzienā. Tāpat viņš parāda, cik liela loma ir ietvaram, kādā cilvēki uztver un interpretē notikumus. Un skaidrs, ka pierašana pie domas par karu nav veselīga. Vienu brīdi politiķi un eksperti sūdzējās, ka pēc iestāšanās ES un NATO Latvijai vairs nav skaidru mērķu. Manuprāt, Ukrainas krīze ir ļāvusi noformēties skaidram, lai gan grūtāk sasniedzamam mērķim. Un tā nav gatavošanās karam. Manuprāt, šis mērķis ir izveidot neiebiedējamu, manipulācijām nepakļaujamu, drošu, gudru, brīvu Eiropas valsti.