Joprojām atmiņās atbalsojas šī gada Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētku radošā gaisotne. Pati svētku koncertu izskaņa pulcēja visus dalībniekus un arī modernās skaņu mākslas meistarus vienkopus. Vistiešāk un spilgtāk daudzveidīgajā pasākumu klāstā, kuros esmu skatītāja lomā piedalījies, mani ir ietekmējis koklētāju koncerta skanējums. Tajā nepazuda nebūtībā un neizkaisījās arī tradicionālās formas, taču vienlaikus varēja tvert ietekmīgu jauno kokles mūziķu jaunrades vilkmi. Melodisks gājiens, kam seko virmojošu, nervozu trinkšķu plūsma. Tā izpaudās kā mūsdienu pasaules sašķobīšanās draudu zīme uz pilnīgā un kosmiski rāmā kultūrvēsturiskā tautasdziesmu fona. Cik tas tomēr bija skarbs piesitiens! Nemaz ne tik patīkams, daži teiktu.
Ierastais jāatdzīvina. Tikai neliels piemērs, kā mākslas piesitiens ierauj mūs plašā īstenības izjūtā. Tajā, ko, ikdienas mašinērijai darbojoties, parasti palaižam garām. Mākslai reālajā mīlīgai nemaz nav jābūt. Realitāte nekad nav komforts. Tās atklāsme mākslas darbos dažreiz arī plaukst un zaļo, kā dabas paraugs, taču ne vienmēr! Līdzi izaug nevis darba autors pats, bet gan viņa redzējums, kas izsakās pētījuma virzienā. Tas nebūt nenozīmē ikdienas kopiju.
Ja kāds izietu ielās ģērbies pāris gadsimtu senā modē, viņam noteikti tiktu vairāk uzmanības nekā mūsdienīgumam ģērbšanās vai jebkuras citas izpausmes jomā. Vai gan jāpierāda, ka vēl iespaidīgāki ir nekad nebijušā attēli? Turklāt ne jau prieka un sajūsmas pēc, bet mainīgās realitātes izpētes dēļ. Tikai konstrukcijām ļoti noslogoti prāti var atļauties tik romantizētu gaisotni kā "viss skaidrāks par skaidru un vienkāršāks par vienkāršu", pielāgojot to ikdienai, kurā parasti esam iekārtojuši sev patvertni, kas ietver un apkalpo tikai mūsu pašu – vecāku, ģimenes, draugu, vārdu sakot, savējo – noslēgtās robežas.
Tāda vide jau pati par sevi ir drusku sentimentalizēts un pašrocīgi gatavots mākslas darbiņš. Parasti tas nav domāts skatītāju pūļiem, kas to varētu vērot, analizēt un novērtēt. Varbūt daudzu cilvēku psihes ilūzijas producējošie mehānismi darbojas tā, ka mainīgo pielīdzina jau agrāk sastaptajam automātiski. Tomēr reālais straumēm plūst tam cauri. Tādēļ īsteni reālās mākslas jautājumu risināšanas gaitā un piedāvājumos dokumentalitāte prasīta netiek, kā jau pārejošais. Pietiek ar informatīvo izklāstu, lai pieskartos konkrētam brīdim, kas nākamajā atšķirsies. Reālus procesus aptverošs mākslas patiesums būs ievērpts tekstā, tēlos, skaņās, citu simbolisko sakārtu nesēju tiešā saskarē un klātbūtnībā. Tajā mēs esam aicināti iziet ārpus komforta zonas prasījumiem.
Augusta pirmajos datumos pie mums atkal ciemosies latviešu PLATS teātri no daudzām Eiropas valstīm. Viens no būtiskākajiem šo izrāžu satura vilkmes rādītājiem ir neatkāpšanās no patiesā meklējumiem.
Izklaide izklaidei, ikdienas prieciņi arī par sevi, tomēr svarīga mēdz būt katra laika eksistenciālās iekļautības prasība. Un tas nozīmē – patiesais ir jāmeklē vienmēr. Jo reālais mainās nebeidzami.