To, ka galīgi neinteresētos, teikt nevar, bet par to, ka lieli lasītāji, laikam pat jāpaslavē. Jo citādi, kā gan pirmais, kas latvietim nāk prātā arhitektūras sakarā, ir slavenais Gētes citāts. Un lai tā būtu. Mēs varam to likt lietā.
Varētu sākt ar tradicionālo un aicināt jūs iztēloties, piemēram, Kurzemes laidaru Brīvdabas muzejā un to, ar kādu mūziku tas asociējas. Bet, lūdzu, ne tik triviālā veidā, lai automātiski nosauktu kādas folkloras kopas uzstāšanos gadatirgū un pat ne akadēmiski rekonstruētu autentisko tautas mūzikas skanējumu no laikiem pirms skaņu ierakstu rašanās. Sajūtiet sētas mērogu, papētiet būvamatniecības paņēmienus, plānojumu un rotājumus, ja tādi ir. Pievērsiet uzmanību tam, kas rupji cirsts un kas smalki nostrādāts; tam, kas šķiet aizkustinoši naivs, un tam, kas tiešām neatkārtojams. Noķeriet smaržu!
Man dažbrīd šķiet, ka Imants Kalniņš ar Pūtvējiņu filmas galveno tēmu tam laidaram ir pieskāries, bet, ja politika mani spiestu saukt Brīvdabas muzeja eksponātus par starptautiski nozīmīgiem šedevriem, es tajos meklētu kaut ko no Vaska un Perta un droši vien tiešām atrastu.
Gēte savus vārdus teica laikā, kad tas bija pavisam viegli. Tas nav tikai kultūras raidījumu redaktoru nopelns, ka šodien, ieraugot baroka katedrāli, mums galvā sāk skanēt kaut kas no Hendeļa vai Vivaldi. Tajā laikā tiešām pastāvēja īsta mākslu sintēze. Tomēr, domājot, piemēram, par Rundāli, es dzirdu nevis vispopulārākās lielās, svinīgās baroka formas, bet kaut ko mazāk pazīstamu, speciāli krievu galma izklaidei paredzētu, viegli nepiedienīgu, taču laikmeta garam noteikti piedienošu. Jūtos pateicīgs savam korim par iepazīstināšanu ar Palestrīnu, jo tas man uzreiz atsauca atmiņā faktiski vienīgo autentisko renesanses arhitektūras paraugu Rīgā. (Jūs zināt, par ko es runāju.) Lai gan, runājot par Vecrīgu kopumā, es jums piekrītu un ļauju dzirdēt to, kas ap Līvu laukumu skan šodien. Arhitektūra ir dzīva miesa, kas jūt katru pieskaršanos tai. Ja Vecrīgu izkrāšļo un nogulda priekšā tūristam, tad, lai cik sena un godājama tā arī būtu, tā mēģina kunkstēt līdzi tam, kāda ir tās jauno, paviršo klientu gaume.
Rīgas jūgendstils? Valši un polši – tas taču acumirklī dzirdams. Rīgā tikpat kā nav tādu jūgenda arhitektūras paraugu, kas reprezentētu patieso jaunā stila ideju dziļumu un radikālismu. Pie mums tik dziļi neraka, un varbūt ne vienmēr vajag. Man patīk laba vieglā mūzika. Piemēram, Raimonds Pauls, kuru visu zinu tikpat kā no galvas, tāpēc droši varu teikt, ka viņa Ērģeles naktī ir kāds no kolosālajiem, postā ejošajiem padomju kolhozu modernisma pieminekļiem. Melodiskums mums ir gēnos, to pierāda arī brīvvalsts laiku arhitektūras pilsoniski idilliskais raksturs. Pilnīgs Barisons tās labākajos piemēros. Kurpretim vidējā mūsdienu latvieša privātā arhitektūra ir Radio Skonto repertuārs no lēta atskaņotāja un Prāta vētra mašīnā pa ceļam uz lielveikalu. Par to nevajag kaunēties. Mums tomēr viss jāiemācās no jauna, arī arhitektiem. Un to vidū jau šobrīd gadās gan kāds ar Ešenvalda nervu, gan ar Garančas tembru, pat ja dziesma vēl šķiet svešāda.