Izrādās, cilvēki savā attīstības ciklā, tiecoties garīgi augt un pilnveidoties, mēdz iet ne tikai taisni uz priekšu (vai augšu), bet arī soļot pa apli. Tā, šķiet, gadījies ar Viesturu Dūli, kurš sākumā kārtīgi izceļojās pasaulē un sevī, tad atgriezās dzimtenē kā dziesminieks Livingstons, lai vēlāk jau kā Zuarguss pievērstos politikai, isidioloģijai un Skaistajai nākotnei. Varētu domāt – kas gan sekos tālāk? Vai ir vēl spilgtāk iespējams iemiesot Raiņa viedos vārdus "pastāvēs, kas pārvērtīsies"? Bet – nekā! Viesturs – Livingstons – Zuarguss atkal ir soli mums priekšā un atgriezies televīzijā, lai darītu tieši to, ko pašos pirmsākumos, – jokotu. Turklāt raidījuma koncepts ir tik identisks iepriekšējam, ka, ja tur dažas reizes neuzpeldētu tēls no mūsdienām – Jānis Skutelis –, liktos, ka kāds ir iedarbinājis laika mašīnu un man tūdaļ pa mājas telefonu zvanīs klasesbiedrene, lai apjautātos, vai esmu redzējusi Beverlihilsas pēdējo sēriju.
Smieklu stagnācija
Lai gan jaunā TV3 raidījuma veidošanā iesaistījies jau pieminētais improvizācijas teātra lielmeistars Jānis Skutelis, kā arī jaunais un daudzsološais stāvkomēdijas žanra pārstāvis Edgars Bāliņš, nekādu lielo iespaidu uz konceptu kopumā tas nav atstājis. No vecajiem laikiem ticis pārmantots pat vizuālais noformējums, kas jau toreiz tiecās imitēt it kā bezgaumīga amatiera darbu. Tagad tas, protams, izskatās vēl hipsterīgāk un "vintāžīgāk", un tomēr – vai tiešām nebija svaigu ideju? Taču visneizprotamākā no visām ir raidījuma veidotāju izvēle likt fona smieklus. Tie atskan pēc ikviena joka, turklāt tik skaļi, ka knapi iespējams sadzirdēt, par ko vispār jāsmejas.
Man nekad nav bijis skaidrs, vai šādi smiekli televīzijas skatītājam ir nepieciešami, lai saprastu, kad tieši ir jāsmejas, vai arī – lai nebūtu jāizjūt apkaunojums, smejoties vienam vai divvientulībā ar dzīvesbiedru. Tā kā raidījuma centrālais tēls atkal un joprojām ir tieši Viesturs Dūle jeb Zuarguss, šķiet, ka vaina par stagnāciju pamatā gulstas tieši uz viņa pleciem.
Nākotne būs skaista
Jāatzīst, bija arī dažas vairāk vai mazāk izdevušās lietas, piemēram, Baibas Sipenieces- Gavares pārliecinoši atveidotā Laimdota Straujuma, eposa Lāčplēsis lasījums Saeimas deputātiem Jāņa Skuteļa izpildījumā un tā sinhronais tulkojums krievu valodā kādam Saskaņas centra deputātam, Anša Pūpola atkarība no deputātes Ivetas Grigules un viņas pasta sūtījumiem, Solvitas Āboltiņas apvainošanās, ka viņu atšķirībā no kancleres Angelas Merkeles neviens nenoklausās u. c.
Šīs labās lietas diemžēl pazuda kopumā neveiksmīgajā raidījuma konceptā, kas, pirmkārt, ir viens pret vienu nokopēts no Savādi gan, otrkārt, ļoti samudžināts. Rodas iespaids, ka veidotāji 20 minūtēs centušies mākslīgi salikt kopā maksimāli daudz joku un savstarpēji nesaistītu sižetu, no kuriem beigu beigās sāk reibt galva.
Visi, kam tā kaut reizi ir bijis, zinās, ka pārlieku liela galvas reibšana nav aizraujoša ne bārā, ne karuselī. Taču es patiešām ceru, ka raidījuma nākotne būs skaista un viss, tāpat kā valstī, būs kārtībā. Ja ne – varbūt Dainis Porgants un Jānis Jarāns varētu mēģināt reanimēt Imantu – Babīti.