Nākamnedēļ – 16. maijā – tiks atklāts Kannu kinofestivāls, kas turpina būt "Visuma" galvenais kino dzīves notikums. Tas notiks 76. reizi, un pagaidām nekas nav mainījies: pandēmijas pauze pārvarēta, arī globālie satricinājumi nav mazinājuši kino nozares profesionāļu un citu ļaužu vēlmi traukties uz Francijas pilsētiņu, lai divpadsmit dienu garumā piedalītos festivāla rituālos. To uzskatāmākā daļa ir, kā mēdz izteikties Latvijas prese, sabiedrībā pazīstamu personu defilāde uz sarkanā paklāja, kas pavada Eiropas un pasaules autorkino filmu pirmizrādes. Jā, pa vidu tam visam noteikti būs "iemaisīts" arī kāds popkultūras un izklaides karalis, kura klātbūtne veiksmīgi uzbudinās to mediju daļu, kam par autorkino ne silts, ne auksts.
Tāda nu ir Kannu festivāla – šīs tradīcijām bagātās kultūrinstitūcijas – ietekmes formula: sapulcināt konkrētā laika sprīdī un vietā tos filmu veidotājus, kuri strādā atšķirīgai auditorijai, krasi atšķirīgās kultūrās, un, piemēram, uz Toma Krūza popularitātes rēķina aktualizēt arī kādu mazas valsts kino kultūras pērli. Šā gada festivāla programma gan apliecina, ka mazām valstīm, kā nereti, ir mazas izredzes. Festivāla programmās, arī nozīmīgākajā no tām – galvenajā konkursā –, pamatā satiksies cienījamu veterānu un klasiķu darbi. Tie ir režisori, kuru līdzšinējā karjera ir bijusi cieši saistīta ar Kannu festivāla vēsturi.
Programmā virknējas skaļi vārdi – šo režisoru darbi ir bijuši nozīmīgi pasaules kino ainavā kopš XX gadsimta 70. gadiem. Tāds ir amerikāņu klasiķis Mārtins Skorsēze, kura filma Ziedu mēness slepkavas/Killers of the Flower Moon ir iekļauta ārpuskonkursa programmā. Vācu klasiķis Vims Venderss Kannās ieradīsies ar divām jaunām filmām, viena no tām – Perfektās dienas/Perfect Days – būs konkursā. Britu režijas vecmeistars un divkārtējais Kannu Zelta palmas zara ieguvējs Kens Loučs startēs konkursa programmā ar filmu Vecais ozols/The Old Oak. Konkursā iekļauta arī itāļu režijas metra Marko Bellokjo filma Nolaupītais/Kidnapped. Savulaik festivālu lokos ārkārtīgi populārais japāņu režisors Takesi Kitano ārpus konkursa Kannās demonstrēs filmu Kubi. Dzīvo klasiķu darbu izlasi papildinās arī savulaik skandalozās franču režisores Katrīnas Breijā filma Pēdējā vasara/Last Summer, kuras sižeta pieteikumā netrūkst režisorei raksturīgo erotiski provokatīvo motīvu.
Jāpiebilst, ka ne visi godbijīgi ir pamiruši minēto klasiķu jauno filmu gaidās. Piemēram, britu laikraksts The Independent bez klīrības izanalizējis Kannu festivāla programmā iekļauto režisoru "demogrāfiju", norādot, ka vairumam no viņiem ir vismaz pāri septiņdesmit, un paziņojis, ka 2023. gada Kannu festivāla programmai ir risks ieslīgt "vecišķā bezspēcībā". Skarbi, visdrīzāk arī aplami, jo te ir runa par autoriem, kuru agrākie darbi jau ir kļuvuši hrestomātiski. Viens gan – šī gada festivāla programma lieku reizi atgādina, cik skarba ir kino industrija un tās templis Kannas, kurā ir ierobežots vietu skaits un liela daļa no tām rezervētas uz mūžu.