Nesen festivālā Laba daba latviešu rokgrupas Tesa koncerta iespaidā sajutu nepieciešamību pacelt abas rokas pret skatuvi un debesīm un tās uz kādu laiku, līdz nogurst, tā turēt. Pat pievērt acis, tomēr caur kaktiņu vērot, kā cits pēc cita man pievienojas pārējie. Kā kādas sektas dievkalpojumā. Tesa spēlē instrumentālu rokmūziku, paši mūziķi uz tādu rīcību tiešā veidā neaicina (kā to dara popzvaigznes, burtiski aicinot pacelt rociņas, vicināt ritmā, plaudēt), bet kaut kādu atdošanos savai mūzikai izraisa, un to esmu sajutis jau senāk. Caur šo kopīgo mūzikas klausīšanās rituālu cilvēki koncerta beigās jūtas tikuši vaļā no grēkiem un citām raizēm, laimīgi un brīvi, kaut kripatiņu labāki par tiem, kas bija vēl pirms brīža. Tomēr šajā gadījumā tā nav caur mūziku klausītājos potēta piederība kādai reliģiskai pārliecībai, dziedot par Jēzu un agresīvi sludinot vienīgo ceļu uz pestīšanu, bet par reliģiju var dēvēt pašu mūziku, kas noved šādā transa stāvoklī. Sauksim to par roka reliģiju.
Arī došanās uz diviem Nika Keiva koncertiem pagājušajā nedēļā daudziem viņa Latvijas faniem bija kā svētceļojums. Neviens nemeta krustus, nekrita ceļos, neskaitīja tēvreizi, neatteicās no grēka apreibināties, ja pie tā pieraduši. Un Keiva koncertos nemitīgi vērot to roku (nevienā nav telefona, un tās dažas, kurās ir, Keivs izsmej) jūru, kas pastiepusies pret savu elku, kurš "peld" to virspusē, jau sāka kļūt vienmuļi, bet vienmēr taču var aizvērt acis, ja redzamo gribas izslēgt, un turpināt klausīties. Nika Keiva radošā dzīve tā iekārtojusies, ka viņš kļūst jo vecāks, jo labāks. Kāds vēl piebilstu: kā vīns vai konjaks. Katra uzstāšanās tā apmeklētājos izraisa arī pārliecību, ka viņš šobrīd atrodas vislabākajā koncertā savā mūžā. Tā bija gan Lietuvā, gan Igaunijā, un tā būtu jebkurā vietā, kur viņš uzstātos.
Oriģinālversijā kopā ar The Bad Seeds kādreizējo biedru Bliksu Bargeldu dziedātā Weeping Song Lietuvā it kā ekskluzīvi skanēja tikai tāpēc, ka kāds skaļi kliedza tās nosaukumu, savukārt kopā ar Polliju Džīnu Hārviju reiz dziedāto Henry Lee Lietuva ieguva duetā ar vienu no bekvokālistēm "tikai tāpēc", ka viņai bija dzimšanas diena, tomēr abas skanēja arī Igaunijā. Tā nav tikai visaugstākā līmeņa profesionalitāte, bet caur sevi izlaistās dzīves vētras un ugunis, kurās izdevies izdzīvot un mūzikas valodā vēstīt par tām savai publikai, varbūt aiztaupot medikamentu saujas aprīšanu ik dienu vai ilgstošu terapiju baltos halātos tērptu cilvēku uzraudzībā.
Kaut gan nav sanācis redzēt visu šobrīd aktīvo rokgrupu koncertus, nebīšos apgalvot, ka Nika Keiva un viņa grupas roka reliģijas akti ir visiespaidīgākie, kas pašlaik ir pieejami. Par to var pārliecināties tikai klātienē. Cilvēks nav būtne, kas pārtiek tikai no uzturvielām un informācijas, kura nodrošina fizisko eksistenci, jo viņam vajag barot sevi arī garīgi, lai ko tas nozīmētu.