Pati slavenākā akvatinta ģeniālā spāņu mākslinieka Fransisko Goijas grafiku sērijā Dīvainības/Los Caprichos saucas – Saprāta miegs dzemdē briesmoņus (1799)...
Nesen Maskavā autoritatīvajā un bēdīgi slavenajā Serbska Tiesu psihiatrijas institūtā (te tika "testēti" lielākā daļa disidentu un režīmam neuzticamo – sk. Staņislava Belkovska rakstu www.snob.ru) Krievijas psihiatrijas spīdekļi noteica diagnozi Vladimiram Vladimirovičam Putinam: hipertoksiska šizofrēnija. "Putins tiešām uzskata, ka viņš ir dižens cilvēks, kam pa spēkam noteikt pasaules vēstures gaitu. Psihiatrijas literatūrā šādus fenomenus apraksta kā "ķeizara neprātu" – kad cilvēku nekas/neviens neierobežo, viņš pārstāj apjēgt, ko dara."
Nedēļas sākumā Vācijas kanclere Angela Merkele pēc svētdienas telefona sarunas ar Putinu savam Baltā nama kolēģim sūdzējās, citēju The New York Times, ka "she was not sure he was in touch with reality/viņa nav droša, vai Putins vairs uztver realitāti". Nelegālās Krievijas armijas aktivitātes kā klaju starptautisko tiesību pārkāpumu Ukrainā vajadzētu aplūkot "ķeizara neprāta" kontekstā. Jautājums Rietumu civilizētajai pasaulei – kā šo hipertoksisko šizofrēnijas lēkmi pārtraukt bez asinsizliešanas?
Interesanti arī, kas notiks ar visiem tiem partijas Vienotā Krievija satrapiem un "tuvo ārzemju" aģentiem, piemēram, Saskaņas centru un tā līderiem Latvijā, brīdī, kad Putina autokrātija kritīs. Protams, nav izslēgts arī "krievvalodīgo tiesību aizstāvēšanas" scenārijs, taču tam aizvien mazāk tic pat Kremļa politologi.
Tas, kas šādos "trešā pasaules kara" draudu apstākļos būtu un ir svarīgi Latvijas politiskajā klimatā – beigt kašķēties sīkpartijām un beidzot nākt pie prāta – ja ne tautas, tad vismaz savu bērnu un mazbērnu dēļ. Jo Latvijā katrā apgabalā atšķirībā no Krievijas nesēž pa miljardierim – uz īpašumiem Rietumos ar uzkrājumu atlikušajai dzīvei neaizspruksi. Vispār jau tas ir cirks – savāc 200 cilvēku, un Latvijā partija gatava. Un katrs tās līderis sapņo būt ķeizars! Neesat pamanījuši, cik daudz gribētāju atkal salidojuši pie valsts uz vēlēšanu laiku?
Tāpēc patlaban labākais, ko darīt, – pasmaidīt par sevi. Kā to kopš šīs nedēļas kinoteātros dara Māra Putniņa un Jāņa Cimermaņa filmas Džimlai Rūdi rallalā! varoņi pensionāri: lai glābtu Latviju, vecie ļaudis atsakās no pensijas un kā brīvprātīgo bataljons dodas dzimtenes sardzē, pie viena aizraujoši pavadot dzīves pēdējos gadus.
Protams, katram zelta mākonim ir arī rūgta garoziņa. Filmas varoņi pensionāri – tie ir Latvijas aktieri – mūsu teātra un kino zelta zieds –, kuru radošajam darbam esam aplaudējuši, bet kuri tagad būtībā "izmesti vēstures (ekonomiskajā) mēslainē". Domāju, tieši viņi, Latvijas seniori, nevis jaunā audze, kas radusi, ka "viss ir tikai bizness", būs tie pirmie, kas dosies vairs ne ar papes tankiem kā filmā, bet īstajiem pieciem (vai cik nu mūsu armijai to ir) aizstāvēt savas valsts godu, ja kāds saprātu zaudējis svešzemju cars gribēs kumāsu Latvijas zemes.