Iznācis Arta Ostupa manai uztverei un izjūtām augstu vērtējams dzejas krājums Patiesība, kura patiesums varētu jausties vispirms jau subjektivitātes un objektivitātes savilkšanā vienotā klātbūtnībā un ilgstamībā. Dzīvotspējā. Domāju, ka šis veikums ir tuvāk patiesā izzināšanas, nevis savu uzskatu demonstrēšanas, sev izdevīga ārpasaules vērtējuma un ticības vilkmes atainošanas mēģinājumiem. Skatoties tik vien kā ārpasaulē, varbūt kāds spēj uzminēt patieso, taču godīgam pētījumam trūks noklusējumos milzuma pieslēptas informācijas zem klaju melu vai izdevīguma dēļ paustā, kā itin bieži notiek sociālajā sfērā.
Salīdzinoši nesen tika sniegti LALIGABA garā saraksta rezultāti. Runa ir par iepriekšējā gada literatūras sasniegumiem. Šoreiz pieteiktie dramaturģijas darbi ir izsviesti no garā saraksta kā pilnīgi nederīgi. Piekrītu tajā ziņā, ka, gadījumā ja pats būtu režisors, savai teātra izrādei noteikti izvēlētos tos darbus, kuri man šķiet interesanti. Tāpēc neizvirzu pretenzijas uz to, ka manas lugas vai citi teksti varētu noderēt konkrētam teorētiskam uzskatam vai teātrim, tā tam nav jābūt. Nenoliedzu arī tos autorus, kuriem sāncensības rezultāti ir svarīgi. Nē, gribētos viņus atbalstīt! Un runai ir jābūt nevis par tādiem īpatņiem kā es, bet par īstiem dramaturģijas speciālistiem, kuri tiešām ir pierādījuši sevi kā plaša mēroga izcilības savā nozarē.
Varu minēt kaut vai Hermani Paukšu un Leldi Stumbri, kuru darbus šī gada žūrija arī novērtēja kā nekvalitatīvus. Esmu tos lasījis. Un, augstskolā gūtajās režijas zināšanās balstoties, apgalvošu: tas nekādi nesader ar novērtējumu. Ja es esmu režisors, protams, izvēlos to materiālu, kas manas izrādes tapšanai ir nepieciešams. Taču tas nenozīmē, ka režisoru neizvēlētās lugas būtu mazāk kvalitatīvas. Ja šobrīd režisori neizvēlas iestudēt un tuvākajā nākotnē nepieņems Sartra vai Kālidāsas lugas, tas nenozīmē, ka šis materiāls nav pietiekami kvalitatīvs.
Dramaturgi, kuri ir pārstāvēti izdevumā Cilvēklaiks un bija pieteikti šī gada konkursam, nekādā ziņā nav "lētās preces" iznēsātāji. Galu galā tekstus lugu krājumam izvēlējās zinoši speciālisti. Nenosaukšu visus, pietiks ar tādiem vārdiem kā Ieva Kalniņa un Jānis Kaijaks.
Kas noticis LALIGABA vērtējumā šogad?
Atmetīšu versijas, ka vērtētājiem pašiem būtu izdevīgi samazināt konkurenci vai baudīt lēmēju varas apziņu. Domājams, mēs visi laiku pa laikam tiekam ierauti kādā spēlē, kas pieprasa salīdzināšanos, ierobežojumus tādā kā "spēles laukuma" nozīmē un noteikumus, pēc kuriem nosaka uzvarētāju.
Esmu pieradis domāt, ka mani pētījumi "tekstu laboratorijā" drīzāk nenoderēs vērtējošo zinātāju prāta konstrukcijām, bet savā dzīvē labprāt apgūstu teorētiķu spriedumus un mācos no mūsdienīgu autoru devuma. Tāpēc šajā apliecinājumā gribētu iekļaut jaunos dramaturgus un neaizmirst stabilos autorus. Radošās prakses plūsmas nedrīkst apsīkt. Derētu sadarboties.