Grafiķi Dzidru Ezergaili nesaistīja padomju mākslai raksturīgais sociālistiskā reālisma žanrs; viņas rokrakstam raksturīga īpaša, subjektīva realitātes interpretācija, padarot viņu par mākslinieci ar neatkārtojamu vizuālo valodu. Savos darbos viņa nereti apvienoja etnogrāfiskas atsauces, abstraktus izteiksmes veidus un dinamiskus līniju ritmus. Viņas kosmiskajās kompozīcijās Saule, zvaigznes, Mēness sirpis, komētas un citi reāli vai izdomāti debess ķermeņi veido bezgalīgu simbolu un nozīmju lauku, kurās Saule kļūst par Visuma centru, reizē pat ar vairākiem centriem, zvaigžņu pavedieni vērpj bezgalības galaktikas, bet Mēness kalpo par ceļa orientieri. Dzidrai Ezergailei kosmoss ir metafora brīvībai, radošumam un bezgalībai, paceļoties pāri ikdienai un ideoloģiskiem ierobežojumiem. Grafiķes nozīme Latvijas mākslas kontekstā rodama spējā savienot akadēmiskas prasmes ar dziļi personisku skatījumu, tādējādi nozīmīgi bagātinot 20. gadsimta otrās puses mākslas ainu.
Izstādes kuratore Anete Skuja.