Simtgades Kristaps

Nu ir pienācis tas brīdis, par kuru pagājušajā gadā visi kino cilvēki saldi šausminājās un cits citu labdabīgi baidīja – simtgades gadā, tad gan jūs redzēsiet, kas par konkurenci būs Lielajā Kristapā! Un taisnība ir – Nacionālās kino balvas atlases komisijai bija, piemēram, jānoskatās vienpadsmit pilnmetrāžas spēlfilmu, kas gribēja pretendēt uz labākās spēlfilmas nomināciju, un šāds kvantums vienā gadā Latvijā nav saražots, manuprāt, nekad – pat ne vecajos labajos laikos, kad Rīgas kinostudija ražoja septiņas astoņas spēlfilmas gadā.

No šīm šāgada vienpadsmit spēlfilmām gan tikai četras ir tapušas Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, tomēr gada labākās spēlfilmas balvai nominētajā piecniekā simtgades procentuālā pārstāvniecība ir daudz pamatīgāka – trīs no piecām. Labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu konkurencē vēl krāšņāk – četras no piecām. Pēdējais statistikas šķērsgriezums šajā kontekstā – no desmit simtgades filmām, kas pēc pirmizrādes datuma atbilst šāgada Kristapa laika rāmim, septiņas ir dažādās kategorijās nominētas, bet viena (tā paša laika rāmja dēļ) nonāca pie atlases komisijas tik negatavā stadijā, ka autoriem tika ieteikts nesasteigt procesu un pieteikties Lielajam Kristapam nākamgad.

Protams, uz šo statistiku var paskatīties no dažādiem rakursiem un dažādā garastāvoklī. Kāds latvju režisors man piezvanīja pavisam citā kontekstā un tad pēkšņi sarunas vidū teica – nu re, kā mana filma nav nevienai balvai nominēta, laikam jau šogad simtgades filmas ir politiski svarīgākas...

Skaidrs, ka nevienam nevar aizliegt meklēt kaut jel kādu izskaidrojumu, kāpēc neesi nonācis tur, kur gribēji nonākt, bet šāds tēmas pavērsiens pēkšņi liek aizdomāties par priecīgu un pat negaidītu parādību, ko droši vien vēl varēsim apspriest, kad tiks analizēti simtgades programmas kopējie rezultāti, – minētajam režisoram nav taisnība, te nav nekādas politikas, jo pilnīgi neviena no šajā programmā tapušajām filmām nav uzskatāma par pliku konjunktūru, ķeksīša pēc uzņemtu patriotisku haltūru. Mākslinieciski augstu latiņu pārvar visas, kaunu filmu nozarei nedara neviena, un Lielā Kristapa nomināciju saraksts to pierāda. Tāpēc ar prieku vēlos apgalvot, ka šogad Nacionālā kino balva notiek nevis nomācošā simtgades filmu ēnā un presingā, bet gan simtgades gaismā, uzturot un kāpinot nozares attīstībai tik nepieciešamo veselīgo konkurenci.

Jā, var teikt, ka šīs filmas ir tapušas (mazliet) labvēlīgākos apstākļos, ar pamatīgāku sagatavošanas periodu, tomēr nebūt ne vienmēr ar daudz lielāku budžetu. Būtu iracionāli meklēt šajās filmās kaut kādu daudz īpašāku autoru attieksmi pret darāmo darbu – nē, tā vienkārši ir tā priecīgā gaisotne, ka nozarē ir darbs un iespējas realizēt savas idejas, un tas acīmredzot atstāj pozitīvu iespaidu uz rezultātu. Vēl patīkamāk, ka pilnīgi objektīvi šogad varam turpināt labdabīgo baidīšanu – jūs redzēsiet, nākamgad konkurence nebūs mazāka!