Venēcijas festivālam piemīt īpašs šarms: sācies 1932. gadā mākslas biennāles ietvaros, tas vienmēr paliks pirmais un vecākais filmu festivāls, kas radījis noteiktu formātu – starptautisku filmu skati – sacensību. Šā gada konkursa programma pārliecina ar pamatīgumu – to var dēvēt gan par konservatīvu, gan konceptuālu. Uzmanības fokusā ir pasaulē pazīstamu režisoru darbi par nopietnām, sarežģītām tēmām. Dzīvība, nāve, karš, miers – lielās dimensijas bez grabuļu žvadzoņas un neizbēgamām nodevām izklaides dievam. Festivāla programma ļauj aizmirsties ilūzijā, ka kino nav nekā kopīga ar investīcijām, peļņu un nepieciešamību pārdot, pārdot un pārdot. Tā ļauj svēti ticēt, ka šos viedos vēstījumus un satraukto mākslinieku balsis gaida inteliģents un vērīgs skatītājs, kurš neuzskata kino tikai par komercizklaides mašinēriju.
Iespaidu ir milzums – tie krājas un slāņojas, pārmāc un nomāc cits citu. Katrs Venēcijas konkursa programmas aprakstnieks savirknēs redzētās filmas atšķirīgās kombinācijās, izliks savus akcentus un izvilks tematiskās tendences. Oficiālu verdiktu sestdien, 10. septembrī, izteiks žūrija, kuru vada britu režisors ar Holivudas slavu Sems Mendess. Konkursa skatē – 20 filmu. Kopumā oficiālajā programmā – 55, kas atlasītas no 2901 filmas. Te tikai daži pieturpunkti un šoka momenti.
Karš un miers
Konkursa programmā pārliecinoši izskanēja franču režisora Fransuā Ozona filma Francis/Frantz – melnbalta melodrāma ar retiem krāsas uzplaiksnījumiem. Tās pamatā ir Ernsta Lubiča 1932. gada filma Salauztais šūpulis/Broken Lullaby, kuru redzējis vien retais kinovēsturnieks. 90. gadu izskaņā ieguvis atzinību ar spēju šokēt un estetizēt vienlaikus, 48 gadus vecais Fransuā Ozons savā karjeras briedumā ir kļuvis rimtāks, nopietnāks, viņš lieto klasisku kinovalodu un vienu no pamatīgākajiem kinožanriem – melodrāmu.
Filmas Francis darbība risinās kādā Vācijas pilsētiņā īsi pēc Pirmā pasaules kara beigām. Ārsta ģimene karā ir zaudējusi dēlu Franci, kuru joprojām apraud gan vecāki, gan līgava Anna. Kādu dienu ārsta mājās ierodas jauns francūzis Adriens (lomā Pjērs Nineijs, kurš spēlēja Īvu Senlorānu 2014. gada filmā), kurš ieradies no Parīzes, lai sameklētu sava karā kritušā drauga Franča ģimeni. Viss gan izrādīsies pilnīgi citādi, nekā šķiet, – inteliģentais francūzis, Parīzes operas vijolnieks, kurš bijis armijā, Franci ir saticis tikai vienu reizi – kaujas laukā. Vienam no viņiem bija jāmirst, un francūzis Adriens kļuva par vācieša Franča slepkavu. Tādi ir kara noteikumi. Taču pēc kara ir jāturpina dzīvot – tiem, kuri ir izdzīvojuši. Fransuā Ozons ar patiesa humānista patosu (kāds teiks – naivumu) vaicā – kāda ir izdzīvošanas un cilvēka dzīvības cena.
Savulaik šādas filmas dēvēja par "humānisma piestrāvotām", un, lai arī cik baisi klišejiska būtu šī frāze, Francis tāds ir. Franču režisors uzņēmis klasisku melodrāmu par piedošanu, vainas apziņu un pienākumu, kas šķietami ir piederīga citam laikmetam. Iespējams, sacensībā Fransuā Ozona darbs zaudēs daudz efektīgākām filmām, kaut atgriešanās pie klasiskām vērtībām un žanriem noteikti ir viena no festivāla konkursa iezīmēm. Kritiķi jūsmo par festivāla sākumā rādīto režisora Demjena Šazela mūziklu La la zeme/ La La Land ar Emmu Stounu un Raienu Goslingu, kura galvenie varoņi ir jauna aktrise, pagaidām oficiante, un mūziķis, pagaidām krogus muzikants. Mani kolēģi gavilē – tapis lielisks mūzikls, un tas ir teju unikāls notikums. Šis klasiskais Holivudas žanrs mūsdienās diemžēl ir teju apbērēts. Un tie nav vienīgie apliecinājumi koncepta – atpakaļ pie klasikas, atpakaļ pie saknēm – spēkam. Vismaz šā Venēcijas festivāla programmā.
Tev nebūs nokaut
Ārpuskonkursa programmā vareni izskanēja Mela Gibsona režisētā kara drāma Hacksaw Ridge (iespējamais latviskojums – Kauja pie Hekso kraujas), kura uzdod līdzīgus jautājumus kā Fransuā Ozona filma. Kopš Mela Gibsona iepriekšējā režijas darba Apokalipto ir pagājis desmit gadu. Neiedziļināsimies Mela Gibsona dzīves un karjeras līkločos, taču šajos desmit gados viņš piedzīvojis īstus amerikāņu kalniņus, un tie nav kaitējuši viņa talantam un prasmēm. Sācis karjeru kā aktieris, Mels Gibsons – līdzīgi citam izcilam aktierim Klintam Īstvudam – sen ir kļuvis par labu režisoru, un līdzīgi Īstvudam nu viņš ir nofilmējis Otrā pasaules kara drāmu, kas fokusējas uz ASV un Japānas militāro konfliktu.
Klints Īstvuds pirms desmit gadiem uzņēma satricinošo kara drāmu diloģiju (Vēstules no Ivodzimas un Mūsu tēvu karogi, 2006), Melam Gibsonam tagad ir Hacksaw Ridge. Filmas pamatā ir patiess, unikāls dzīvesstāsts un kauja pie Okinavas. Desmonds Doss, būdams pārliecināts kristietis un pacifists, pieteicās dienestam ASV armijā ar svētu pārliecību – viņš kalpos dzimtenei, bet nekad nepieskarsies ierocim. Par šo pārliecību Desmonds (lomā izcils ir Endrū Gārfīlds) bija spiests izciest pazemojumus un tika tiesāts militārajā tiesā, taču neatkāpās no ticībā balstītās pārliecības – tev nebūs nokaut! Galu galā pat armijas mašinērija akceptēja Desmonda principus: kā sanitārs un mediķis viņš devās kaujas laukā bez ieroča. No asinspirts uz Hekso kraujas tievais puisis viens pats iznesa un izglāba 75 ievainotos – asiņojošas miesas ar norautām kājām un uzšķērstām iekšām, arī daudzus no tiem, kuri viņu pirms tam bija atspārdījuši zilu – par spītīgo pacifismu un muļķīgo "ietiepību".
Filma ir konstruēta pēc Holivudas klasiskā stila likumiem – tās centrā ir varonis, kurš iziet cauri neiespējamām ciešanām, taču nenodod savus principus. Protams, viņš iegūst jauku meiteni un kļūst par varoni. Šiem likumiem nav ne vainas, ja tie tiek prasmīgi likti lietā, un Mels Gibsons to māk, gluži tāpat kā režisēt kauju ainas. Brutālā asinspirts – nežēlīgas tuvcīņas, kurās tiek saplosītas un liesmu mēlēm iznīcinātas cilvēku miesas – ir satriecoša – gan jēgas, gan kinematogrāfiskās tehnikas ziņā. Kaujas ainas aizņem ļoti daudz ekrāna laika. Ja kāds alkst pēc uzskatāma pierādījuma kara ārprātam un fizioloģijai – skatieties Mela Gibsona filmu. Ja kāds alkst pēc apliecinājuma Mela Gibsona režijas talantam un pacifisma patosam, skatieties šo filmu. Lai arī cik atšķirīgi darbi ir Fransuā Ozona Francis un Mela Gibsona Kauja pie Hekso kraujas, tie sasaucas gan kā kara ārprāta komentārs, gan kā vaicājums par tiesībām nogalināt.
Safari perversā bauda
Jautājumu par tiesībām nogalināt uzdod arī austriešu skandālists Ulrihs Zeidls filmā Safari (režisora triloģija Paradīze tika demonstrēta Rīgā). Zeidla lielā starptautiskā slava sākās 2001. gadā Venēcijā ar filmu Suņa dienas/Hundstage, kurā viņš nemanāmi saplūdināja dokumentālās un spēlfilmas elementus un, protams, šokēja. Viņa pasaules uzskatu vitālie un pašpārliecinātie nosauktu par cinisku mizantropiju, viņa filmu kadra kultūru estēti definētu kā kompozicionāli perfektas mākslas fotogrāfijas, kurās cilvēks – radības kronis – atklājas visā savā (no)žēlojamajā niecībā un paštaisnumā. Safari ir vēl viena piebilde Ulriha Zeidla principiem un pasaules uzskatam.
Filmas galvenie varoņi ir pārtikusi vācu un austriešu ģimene – labi kopti pusmūža vecāki un divi bērni – jaunieši, kuri gūst īpašu baudu, nodarbojoties ar safari – piebarotu dzīvnieku medībām kādas Āfrikas valsts rezervātā. Katram dzīvniekam – antilopēm, žirafēm, lauvām, gnu – ir sava cena. Samaksā simtus vai tūkstošus eiro un dodies slaktēt vieda instruktora pavadībā. Pēcāk asistenti gan palīdzēs uzstutēt vēl silto dzīvnieka līķi glamūram foto, gan savāks un vēlāk novilks dzīvniekam ādu, gan sadalīs tā ķermeni. Teju apokaliptisku kulmināciju, kas var robežoties ar sliktu dūšiņu jūtīgākajiem skatītājiem, Ulrihs Zeidls panāk finālā, sausi dokumentējot safari tūristu noslaktētās žirafes lēno agoniju un pēcāk n-to cilvēciņu titānisko cīņu ar karaliskā dzīvnieka ķermeni – to sacērtot, dīrājot, ķidājot... Cilvēks pārcilvēciskiem spēkiem slaktē un iznīcina, lai skaisto dzīvnieku dažu stundu laikā padarītu par izgāztu zarnu, sacirstu, saārdītu audu masu un miesas kaudzi. Safari meistariem savs – perverss – prieks un bauda. Skatītājam – šoka efekts un mudinājums aizdomāties. Arī Ulriha Zeidla filma tika demonstrēta ārpus konkursa, savukārt par konkursa dramaturģiju un zvaigžņu silto starojumu stāsts sekos – lasiet rītdienas SestDienu.