Tiem, kas domā, ka tādas filmas kā Adrenalīns patērē tikai auditorijā, kuras elementiem IQ ir zemāks par tabureti, droši varu teikt — mīļie, jūs stipri maldāties. Tas ir kā kokaīns tīrs pasākums īstiem kinomāniem! Brutāls, seksisks, politnekorekts, bezkaunīgs — bet kas var būt labāks par šo, kā teiktu viens populārs šefpavārs...
Cits aktuāls bandītu/action produkts Ātrs un bez žēlastības 4 nekautrējoties autopilotā un pēc visai primitīvas shēmas apstrādā skatītāja beznosacījuma refleksus (siekalu izdalīšanos utt. — par Pavlova eksperimentiem ar nabaga suņiem tak būsit dzirdējuši?), kas izstrādājas, ieraugot smukas meičas, kuras pavedinoši groza pakaļu, un līdz kritiskajai robežai uztūningotas tačkas, kas arī (!) groza pakaļu, kamēr filmas galvenie varoņi — protagonisti ar Vina "Dīzeļa" un Pola Vokera rumpjiem gluži kā kādā parodētā Kuprainajā kalnā raida viens otra virzienā ļoti zīmīgus "īsto veču" skatienus, savukārt jauno režisoru duets Neveldains un Teilors filmā Adrenalīns II strādā ar daudz smalkākām matērijām. Proti, ar vizuāli graujošiem kino līdzekļiem, nevis tikai simtiem safilmētu un klipveida estētikā samontētu auto bildīšu kā vairākuma vīriešu erotiskā fetiša objektiem.
Principā pēc Crank II — High Voltage režisoru duets ar plašu vērienu noslēdz kinomānu vidē iecienīto tēmu par dzīves un dzīvesstila ekstrēmismu kā vienīgo iespēju, kā izvairīties no garlaicīgas eksistences un vienīgā loģiskā šādas dzīves noslēguma — vardarbīgas nāves (saprotams, ka pēc Adrenalīna II tādiem kino ekstrēmisma stilistiem kā Gajs Ričijs vai Takesi Mijike vairs nav kur sprukt).
Plānprātīgas lietas
Spriediet paši. Pirmajā daļā Džeisona Stetema tēlotais Čīvs Čelioss, sliktais ielas puisis jeb persona bez noteiktas nodarbošanās, kuram citu slikto puišu dēļ dzīvot bija atlicis skaitītas minūtes (viņa ķermenī bija ievadīta inde, kuru neitralizēt varēja tikai adrenalīna pieaugums asinīs, tādēļ galvenajam varonim vajadzēja dzīvot nepārtrauktā stresā un uzbudinājumā, kura izraisītāju vidū enerģētiskie dzērieni un narkotikas bija paši humānākie līdzekļi), ar savām vājprātīgajām izdarībām uzskatāmi pierādīja, ka dzīve uz zemes ir sūds. Diezgan loģisks secinājums, ja nopietni, ne?
Kad pirmā Adrenalīna finālā aziātu mafija nolaupa Čeliosu, lai nu pavisam galīgi nobendētu, izmetot viņu uz ielas no augstu lidojoša helikoptera, šis tā vietā, lai rātni paklausītu, ņem un nemirst! Kaut Čeliosa ķermeni jau vaktē brigāde aziātu mafijai kalpojošu dakteru — orgānu transplantētāju, kas burtiski ar karotēm nokasa Stetemu no bruģa, galvenais varonis mums ņipri miedz ar aci.
Tālāk seko vēl plānprātīgākas lietas: operācijā Čīvam Čeliosam tiek izplēsta sirds (joks tāds, ka to kā jau spēcīga jauna mačo orgānu paredzēts inkorporēt simtgadīga ķīniešu mafijas bosa vārgajās miesās — un šo bosu ar baudu tēlo Deivids Keredains, Tarantīno diloģijas Nogalināt Bilu/Kill Bill galvenais vīrieškārtas nelietis!!!), un centīgie dakteri lūkojas, ko vēl vērtīgu varētu paņemt no Čeliosa ķermeņa. Brīdī, kad viņi tam gatavojas nogriezt TO, galveno vīrietības atribūtu, Čīvsa nervi neiztur. Viņš ar visu tikko iemontēto plastmasas sirds aizstājēju, kurš ik pēc piecām minūtēm jāpieslēdz baterijai uzlādēties, vispirms aizsūta uz viņsauli dakterus slakterus un tad saprot — jāņem ļekas un jādabū rokā sava sirds!
Protams, šāds sižeta uzstādījums jau vien liecina par trash kultūras un ļoti melnas komēdijas elementu klātbūtni, kas žanrā "iebraukušos" skatītājus noved burtiski ekstāzē. Bet paga, paga, būs vēl trakāk. Linkin Park "glāsmaino melodiju" pavadījumā.
Jo Marks Neveldains + Braiens Teilors ir konsekventi: filma kā ekstrēmās mākslas koncepts pierāda, ka arī dzīve aizkapa reālijās jeb dzīve pēc nāves (jo Čīvs Čelioss, saprotams, dzīvs taču nevar būt — pēc reālistiskā kino noteikumiem, tā ka filma, bez šaubām, ir fantasmagorisks skats "no tās puses") ir viena sūnaina padarīšana, kur tu kā idiņš dzenies pakaļ — jā, kam? Savai sirdij! Tiešā un pārnestā nozīmē.
Amoka skrējiens
Čeliosa dzīve ir amoka skrējiens, glābjot nelaimē nokļuvušas
meitenes (ķīniešu prostitūta, kuru nežēlīgi vajā mafija, — filma,
brīdinu, ir ļoti šovinistiska!). Ar izglābto rodas problēmas, jo
"šķībacainā" krīt uz nerviem Čeliosa baltajai līgavai (tai pašai
burvīgi nevīžīgajai Eimijai Smārtai, ar kuru filmas pirmajā
"sērijā" slimnīcas kleitiņā tērptajam Čīvam gadījās publisks sekss
Ķīniešu kvartālā tūristu acu priekšā; šoreiz mīlas uzplūds saldajam
pārītim gadīsies ļaužu tūkstošu pārpilnā hipodromā un burtiski zem
auļojošu zirgu pakaviem!). Eimijas Smārtas varonei turklāt
sagatavots tāds striptīza numurs, ka par maz jums neliksies.
Bet pats galvenais Č.Č. — neizlaist no acīm fokusu — sirds sameklēšanu — un laikus uzlādēties, lai baterija neizčākst. Citādi nudieniņās nomirs.
Veidi, kā to (uzlādēšanos) dara Čelioss, nav vārdos aprakstāmi — to tiešām vajag redzēt, ja iespējams, aizkorķējot ausis (sešstāvīgie "mātes vārdi" minūtē skan vismaz trīsreiz...).
Čīvs Čelioss savu rumpi ar mākslīgo sirdi pieslēdz gan augstsprieguma stacijai, gan bāž pirkstu auto cigarešu aizdedzinātājā, ar zobiem grauž elektrības kabeli, mašīnas akumulatora vienu vadu sprauž savas spalvainās krūts galā, otru — mēlē un galīga izmisuma situācijā nesmādē pat statiskās elektrības iegūšanu, beržoties gar sirmas kundzītes pēcpusi... Tāda, lūk, ir cena par izdzīvošanu. Absurda triumfs un ekstrēmas kinoestētikas svētki. Protams, ne katra nervi var to visu izturēt.
Tikmēr duets Neveldains + Teilors gatavo kārtējo premjeru — jautru filmiņu, kā mazi sīči spēlē Doom, pretīgo un asiņaino kompjūterspēli ar mērķiem — dzīviem pieaugušajiem onkuļiem un tantēm. Īsts sociālais kino.7
* Populāra krievu komunistu dziesma par komjauniešiem: "Vmesto
serdca — plamennij motor"/ — Sirds vietā tiem liesmojošs motors.