Agnese Zeltiņa. Maskava — L.A.

No 19.decembra Parex Plaza sāk demonstrēt režisora Jāņa Rutmaņa filmu Kailums. Neko nebiju dzirdējusi par šādu režisoru, tāpat kā par šādas filmas uzņemšanu. Atšķirībā no Zeltiņas Losandželosas projekta, par kura tapšanu ar rūpīgu regularitāti tika sūtītas preses relīzes. Par šo otru — Amerikas — filmu Agnese Zeltiņa stāsta atturīgi. Īpaši viņai nepatīk jautājums par filmas budžetu. Un pareizi vien ir. Mitoloģijai — filma Losandželosā! — nianses ir kaitīgas. Pat ja projekts top askētiski, kā jau iesācēju filma, Losandželosa — tas skan cēli. Tātad Kailums. Izrādās, arī šai filmai "kājas aug Amerikā". Mazbudžeta filma ar latviešu aktieriem — Agnese Zeltiņa, Santa Didžus, Rūdolfs Plēpis, Artuss Kaimiņš — tapusi dažu nedēļu laikā pērnā gada rudenī Latvijā. Tās režisors ir latvietis Jānis Rutmanis, kurš ilgus gadus dzīvojis un strādājis Losandželosā, turklāt ar profesionālu ASV kino izglītības diplomu kabatā. Ar to arī sākam.80.gadu sākumā cits režisors — Arvīds Krievs — jau ekranizēja Zigmunda Skujiņa romānu, pēc kura veidota filma Kailums. Toreiz tapa filma Spēle... No Spēles atceros gan jauno Indru Burkovsku un Rūdolfu Plēpi, viņš spēlē arī Kailumā, gan pavisam citu lomu. Jānis Rutmanis bija ļoti iespaidojies no Skujiņa romāna. Darbība gan notiek Rīgā, nevis mazpilsētā. Uz Rīgu atbrauc džekiņš un sāk vārīt ziepes: viņa komunikācija ar meitenēm notiek draugiem.lv, viņā samīlas visa sievišķīgā kopmītņu daļa. Spēlēju Olitu. Prasīju Jānim, kāpēc viņš manu varoni nosaucis par Olitu. Viņam Losandželosas latviešu diasporā esot pazīstama kāda forša Olita. Mana Olita nespēj atklāt savu personību, viņa paņem citas meitenes (lomā Jana Čivžele) seju un sarakstās ar šo puisi, kas uzdodas par Rīgas Laika žurnālistu. Tāda mūsdienu jauniešu komēdija par virtuālajām spēlītēm... Visas idejas ir savērpis režisors Rutmanis, filmas titros viņš parādās arī kā Margonis Taure — tas ir viņa vārds portālā draugiem.lv. Filmējām daudz, bet ļoti maziem gabaliņiem. Man kā aktrisei Kailums drīzāk šķita kā kolāža... Strādājām, kad un kur varējām, lēkājām laikā un telpā uz priekšu un atpakaļ. Nofilmējām mēneša laikā.Kur tevi atrada Margonis Taure/Jānis Rutmanis? Pirmo reizi satiku Jāni pie kino Rīga, kur viņš bija iemaldījies skatīties Rolanda Kalniņa Rūgto vīnu. Ieraudzīju vīriņu ar ūsām, pusgarās zeķēs, ļoti izaicinoši tērptu. Nodomāju — kas tas tāds? Tad arī uzzināju, ka viņš grasās filmēt. Viņš jau bija atradis lielāko daļu aktieru. Visi — zināmi vārdi.Ar ko izskaidrojama tava un kolēģu gatavība atsaukties uz nepār­bau­dī­tiem piedāvājumiem? Aktierus neviens negāž apkārt ar uzaicinājumiem filmēties, arī tēma šķita aktuāla. Jānim piemīt fenomenāla īpašība atrast cilvēkus — viņš Latvijā neuzturas bieži, bet bija atradis gan Janu Čivželi, gan Kristīni Belicku, gan citus. Vai draugiem.lv realitāte ir arī tava pieredze? Ja tu tur karājies, tad kāpēc to dari? Karājos. Pirms trim gadiem mani ļoti vieglprātīgā noskaņojumā Jaungada naktī māsa tur "piereģistrēja". Tolaik pamatā dzīvoju Maskavā, ģeogrāfiskās prombūtnes dēļ es draugiem.lv pavadīju daudz laika. Bija gadījums, kad astoņas stundas! Tad gan pateicu sev, ka tā ir pilnīga avārija. Tā vairs nedaru, taču regulāri iečekoju. Lai piesaistītu uzmanību saviem darbiem, es tur lieku albumus, informāciju. Dienasgrāmatu nerakstu. Neizturos pret to nicīgi. Ar svešu vārdu gan es nekad ne ar vienu neesmu sarakstījusies. Arī tādu aktīvu vēstuļu draugu, izņemot manus paziņas, man nav.Vai tev nešķiet, ka ekshibicionisma bacilis caur šo mediju ir aplipinājis plašas masas? Jā. Tā ir. Cilvēki, meitenes rāda savas bildes skopos tērpos. Prezentē savu dzīvi, savus tuviniekus, intimitāti. Jā, tā ir sava veida liela izrādīšanās. Mēs taču savus ģimenes albumus nerādām kuram katram, bet tur tos var aplūkot jebkurš. Mani pilnīgi neinteresē komentāri, kas ir zem manām bildēm.Nelasi? Lasu, bet sliktos izdzēšu, lai nemaitātu skaisto kopskatu. Ir cilvēki, kuriem ir ļoti svarīgi, lai komentētu viņu dzīvi. Man svarīgi ir dalīties, lai cilvēki var izsekot manām trajektorijām, kur es esmu, ko es daru, kādā pilsētā es esmu... Pieļauju, ka tev tā ir profesionāla nepieciešamība... Es tur nelieku tādas bildes, no kurām man būtu kauns. Man tur darbi no filmēšanas laukuma, pasākumi — nekā ļoti personiska, intīma. Ļoti aktīvi informējāt par savām gaitām Losandželosā... Mēs to darījām, lai mums katru nakti — Latvijā tad ir diena — nezvanītu un neprasītu, ko mēs darām. Pieredze rāda, ka žurnālisti mūs uzmeklē ļoti bieži, mēs devām pamatinformāciju, lai mums nebūtu nemitīgi jāstāsta.Kādas tev bija izjūtas, filmējoties pilsētā ar lielā kino auru — Losandželosā? Zināju, ka man nāksies strādāt ar pamatīgiem profesionāļiem un jābūt līmenī. 1995.gadā es jau biju filmējusies angļu valodas vidē — Rīgā tika uzņemta filma Little Miracle, ģimenes melodrāma, komēdija, filma par eņģeļiem. Te gan šo filmu neviens nepamanīja, neparādīja. Režisors to nofilmēja un aizveda uz Ameriku. Losandželosā 2001.gadā biju spēlējusi arī JRT izrādi Brīvais kritiens (tās dramaturģiskais karkass, ko radījis igaunis Jāns Tjāte, ir izmantots arī topošajā Mika Ozoliņa filmā — D.R.).Tā bija ļoti forša izrāde... Jā, es domāju, ka būs arī forša filma... Los­andželosā nācās sākt ar valodas skolotāju, kas mani tribelēja par akcentu. Viņš, protams, nešķiroja — latvietis vai krievs — un visu laiku drausmīgi nikni klaigāja: "Accent, accent, Moscow, Moscow, Russian, Russian." Protams, mana varone ir no Austrum­eiropas un akcents ir pieļaujams, bet es negribēju atpalikt no kolēģiem valodas ātrumā. Tā mēs trīs reizes nedēļā pa divām stundām urbāmies. Kolēģi bija superprofesionāļi! Protams, pāris nedēļu pirms filmēšanās man sākās drudzis. Melotu, ja teiktu, ka uztraukuma nebija. Tā tomēr ir liela atbildība.Filmēšana, visticamāk, noritēja ļoti lielā tempā? Ļoti. Strādājām divas nedēļas divās lokācijās, visu padarījām laikā. Tā bija pamatīga mobilizācija. Latvijā, arī Krievijā, filmēšanas laukumā cilvēki rāda, ka strādā, organizē, zvanās. Tur nekā tamlīdzīga, viss bija sagatavots jau laikus. Katrs perfekti zina savu darbu. Nav aizķeršanos, pārsteigumu. Visi filmēšanas grupas cilvēki — 35 — bija ļoti pozitīvi. Laiks ir nauda — īpaši tur. Vai gribas tur atgriezties? Gribas. Es ar nepacietību gaidu, kas mums ir sanācis. Šodien jau ir gatavas 53 filmas minūtes!Nu, tad jau jums jāved filma tautās... Mums padomā ir Berlīnes kinotirgus. Joprojām brauc uz Maskavu? Uz kinoprovēm. Tikko atlidojot, sapratu, cik atšķirīga ir šī sistēma: Amerikā atšķirībā no Krievijas neviens tev neliek iegaumēt lērumu tekstu. Krievijā tev iedod lapas, ieslēdz kameru un pārbauda arī to, cik ātri vari iegaumēt. Tā kā man ir 100 sēriju ziepenes pieredze, man ar to nav problēmu. Būtībā šī pieredze man palīdzēja arī Amerikā. Amerikā, ja tu ielaid savus datus internetā, tev ik dienu nāk piedāvājumi piedalīties provēs. Maskavā nekur netiec, ja tev nav personīga uzaicinājuma. Mosfiļm ir uzraksts: "Akteri na kasting ne priglašajutsja." (Aktieri uz atlasi netiek aicināti — krievu val.) Amerikā ir milzīga konkurence, bet arī vairāk iespēju sevi parādīt. Tur aktieri strādā! Kā viņiem ir kas jauns, viņi liek jūtūbā, viņi nemitīgi sevi piedāvā. Es pat nopirku tādu grāmatu Success for Working Actor, How to Get a Job. Tur ir padomi, kādā krāsā ir jābūt nolakotiem nagiem, ejot uz provēm. Amerikāņiem jau patīk papīru darbs, viņi uzraksta visu līdz pēdējam, kaut gan mums tas ļoti palīdzēja. Turklāt mums bija producents (Ričards Mirišs — D.R.), kas strādāja ļoti labi. Vai šī filma parādīsies kā Amerikas vai Latvijas produkts? Mūs producēja Amerikas kompānija, bet Latvijas vārds noteikti būs. Tie ir jautājumi, kurus mēs vēl risināsim. Lidoju prom uz diviem mēnešiem, un no turienes pa taisno uz Berlīni — mums tagad priekšā ir pats svarīgākais, filmēšana jau ir tikai viena trešdaļa darba. Vai tev ļaus piedalīties montāžā? Es esmu viena no filmas izpildproducentēm, man nevar neļaut.Vai tu esi latviešu tipa producents, kas nespēj regulēt režisoru, vai amerikāņu, kas būtībā ir atslēgas figūra projektā? Es režisoram varu pateikt visu! Mēs visu risinām ļoti lojāli, demokrātiski. Es ceru, ka pirmdien jau būšu pie montāžas galda.Esi strādājusi ar dažādiem režisoriem. Vai esi satikusi ideālo? (Pauze.) Nu, man ar Miku Ozoliņu bija ļoti labi strādāt. Amerikā daudzi brīnījās, cik viņš labi, veikli strādā uz laukuma, it kā nebūtu debitants.