Ar laivu uz Gotlandi
Kasablankas piesaukšana kinomīļa sirdij liek notrīcēt — kultūratsauce uz amerikāņu kino klasiku darbojas joprojām. Režisors Jānis Kalējs, kura publiski pamanāmākais darbs ir viena no novelēm starptautiskajos festivālos dāsni rādītajā latviešu filmā Vogelfrei, un lietuviešu producents Tomass Makars par ziemeļu Kasablanku ir nodēvējuši 1945.gada Liepāju, kur gluži tāpat kā savulaik Marokas Kasablankā savu "biļeti" uz izglābšanos Otrā pasaules kara laikā gaida bēgļi. "Liepāja, 1945.gada maijs. Arvien lielāki ļaužu pūļi no visa Kurzemes katla straumēm plūst uz ostas pilsētu cerībā tikt prom no šī nāves katla... Šajās dienās satiekas un iepazīstas trīs jaunieši. Topošo aktrisi Annu, austriešu karavīru Henriku un izmanīgo kontrabandistu Kārli saista tikai tas, ka viņiem visiem ir divdesmit," tā filmas Pēdējā laiva uz Gotlandi sižeta izklāstā raksta Jānis Kalējs. Filmas notikumi risinās uz dramatisku vēsturisku notikumu fona — Sarkanā armija pārņem kontroli Kurzemes katlā, tūkstošiem cilvēku ar laivām bēg uz Gotlandi, vēlāk Zviedrijas valdība pieņem lēmumu bēgļus, kuri bija dienējuši vācu militārajos formējumos, izdot Padomju Savienībai… Filma Pēdējā laiva uz Gotlandi iecerēta kā starptautisks kopprojekts, kura budžets ir divi miljoni eiro. Tās uzņemšanai būtu jāsākas 2010.gadā, filmas pirmizrāde paredzēta 2011.gada pavasarī.
Vai tikai ambīcijas?
Ambiciozais projekts Pēdējā laiva uz Gotlandi tiek būvēts kā izskaitļots biznesa plāns. Dienās, kad tiek apspriesta Kultūras ministrijas kino līdzekļu "apsaimniekotāja" (Valsts aģentūras Nacionālais kinocentrs) optimizācija, līksms stāsts par vēsturisku blokbāsteru ar pāris miljonu lielu budžetu var šķist arī skaista fantāzija, kas uz realitāti "neattiecas". Filmas radošā grupa — lietuviešu producents Tomass Makars, kura, gluži tāpat kā Jāņa Kalēja, darbība saistīta ar Film Angels Studio (reklāmbizness un tehniskie pakalpojumi), gatavojas noslēgt projekta Pēdējā laiva uz Gotlandi sagatavošanas posmu. Projekta attīstībai jau saņemts atbalsts 122 tūkstošu eiro apmērā — gan no Eiropas fondiem (Media — 50 000 eiro, Vīnes filmu fonds — 14 000 eiro), gan arī Nacionālā kinocentra un Valsts kultūrkapitāla fonda.
Fakts, ka projektu atbalstījušas Eiropas struktūras un Vīnes filmu fonds, apliecina tā potenciālu starptautiskajā tirgū — tā uzskata autori, dedzīgi iebilstot skepsei, ka par Latvijas, arī Baltijas filmu komercpotenciālu starptautiskajai auditorijai runājam jau padsmit gadu, taču ar šīs idejas realizāciju kā nesokas, tā nesokas. Gatavojot projektu, Tomass Makars, kurš iesitis roku, strādājot ar ārzemju sadarbības partneriem jau Lietuvā, kombinē "puzles gabaliņu" pa gabaliņam, padarot to potenciāli interesantu investoriem no dažādām valstīm (vēsturiskais fons, uzņemšanas vietas, varoņu nacionālā piederība u.c.), viņš arī uzņēmies scenārista funkcijas, paļaujoties uz pasaules kinobiznesā populāro scenāriju dakteru — konsultantu palīdzību. Filmas divu miljonu eiro lielais budžets neesot pārspīlēts, jo "Eiropā šāda vēsturiska filma izmaksātu vismaz divas reizes vairāk", uzskata autori. "Šis ir iemesls, kālab mūsos ir ieinteresēti daudzi partneri, cerot iegūt vēsturisku filmu ar nelieliem ieguldījumiem," apgalvo
T.Makars. Filmas budžetā lielākais ieguldījums (26—30%) ir paredzēts Latvijas pusei, pārējie — līdzfinansētāji no Austrijas, Polijas, Vācijas un, iespējams, arī Zviedrijas.
Vaicāti, vai eksistē arī plāns B strauja Latvijas kino finansējuma samazinājuma apstākļos, projekta autori apgalvo, ka, protams, par miljonu eiro vēsturisku filmu uzņemt nevarot, bet nelielas atkāpes no plānotā budžeta varot būt gan.
Bez Zeltiņas un Kalniņas
Režisors Jānis Kalējs sola, ka galvenajās lomās nefilmēsies "ne Agnese Zeltiņa, ne Rēzija Kalniņa, ne Artūrs Skrastiņš". "Mūsu filmas varoņi ir pavisam jauni, zaļi cilvēki, kas satiekas kara laikā — jūtīgi, atvērti emocijām, faktiski vēl bērni," — tā J.Kalējs, uzsverot, ka varoņu un aktieru vecumu atbilstība šajā filmā būs principiāli. Visā šajā samazinājumu, īsinājumu un citu slikto ziņu kontekstā abiem projekta virzītājiem esot būtiski uzsvērt, ka Pēdējā laiva uz Gotlandi ir gatava jaunam attīstības posmam — starptautiskā finansējuma piesaistei aktieru atlasei, filmēšanai. Vai, meklējot starptautisko naudu filmai, viņiem netraucē Latvijas pašreizējais negatīvais PR? "Protams, to var just — īpaši Zviedrijā, mazāk — vāciski runājošās zemēs," saka T.Makarss. Projekta autoru aprēķins šķiet loģisks. Ja atceramies, ka teju vienīgā latviešu filma, kas spējusi aizķerties vidējā skatītāja apziņā pēdējo gadu laikā, ir Rīgas sargi, tad vēsturisks blokbāsters uz dramatisku notikumu fona ir tā sižeta matrica, kas ļauj cerēt, ka Pēdējā laiva uz Gotlandi varētu mēģināt šaut vairākus zaķus — iegūt lokālā skatītāja uzmanību un gudri savītu atrakciju "tīklu", kas filmu padarītu interesantu ārvalstīs. Latvijas iecerētais līdzfinansējuma procents 30% apmērā no filmas budžeta ir
700 000 eiro. Rīgas sargiem bija gandrīz 800 000 latu. Jāpiebilst, ka šī nav vienīgā latviešu kopprodukcija. Tapšanas procesā ir iesprūdusi Ināras Kolmanes Mona (sadarbībā ar Īslandi), top Jevgeņija Paškēviča Golfa straume zem leduskalna (ar Krieviju) un arī divas pilnmetrāžas animācijas filmas Zelta zirgs (ar Lietuvu un Luksemburgu) un Lote un mēness akmens noslēpums (ar Igauniju).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.