Šīs filmas fināla titri ir specefektu "forum-grandiozum", tā ka nesteidzieties uz izeju, kad jums šķitīs, ka visas baisākās šausmas ir jau aiz muguras un apmierinājums (popkorna veidā) buļkāsies pa kuņģi!
Bet iesākums bija tik jauks - divi dikti pārtikuši laulātie ar
radošām profesijām (šķiet nesavienojami ar realitāti - Veras
Fārmigas mājās sēdošajai pianistei un Pītera Sarsgārda bezbiroja
arhitektam ir tik elegants un aprīkots trīsstāvu privātnams mežā?)
un pāris jaukiem pašu bērneļiem ienākusi prātā sociāliatbildīga
misija - adoptēt kādu nelaimīgu bāreni - mazuli no mazattīstīta
pasaules kakta, un viņu izvēle krīt uz bērnunamu Krievijā.
Meitenītei gan tiek piešķirts simboliski biblisks vārds Estere, bet
tas nekas. Pagaidām. (Taisnības labad jāsaka, ka ar
"kinematogrāfisko Krieviju" saistīts viens no filmas sižeta
pagriezieniem, tā ka nedrīkstu teikt, bija vai nebija slāvu asinis
bārenītē...)
Gudra krievu meitene
Jo iesākumā ir idille - Estere ir saviem gadiem neatbilstoši gudra meitene un kontakts ar jauno ģimeni dibinās ātri. Tas nekas, ka meitēns tāds nerunīgs un sevī brīžiem drusku par daudz ierāvies, - zinām taču, ka tur, Krievijā, ne tikai bērnunama audzēkņiem ir smaga dzīve. Gan pāries. Adaptēsies Amerikas laimei.
Ar ko beidzas adopcija, mēs zinām ne tikai no Andželīnas Džolijas un Breda Pita piemēra (pēdējās ziņas, ka Pits kategoriski aizliedzis sievai "aizrauties ar pasaules bāreņu rūpnīcas būvniecību savā mājā") vai pašmāju Panorāmas regulārajiem šausmu stāstiem. Arī kino tas ir pateicīgs sižets, lai izspiestu ne tikai naudu no skatītāja, bet arī kādu līdzpārdzīvojuma šņukstu.
Ja vien, protams, darīšana nav ar to specifisko šausmu filmu subžanru kā "hororfilmas par bērniem sātaniem", nu, tādām kā kaut vai klasiskās filmas Pareģojums/Omen I-VII, Sātana izdzinējs/Exorcist vai Rozmarijas bērns/Rosemary"s Baby...
Tajās obligāts sižeta ingredients ir "pagātnes noslēpums" (jūtelīgākas jērdvēseles to var traktēt arī kā ģimenes jeb bērna lāstu). Arī Holivudas ienācēja Žomē Kolē-Serā veidotajā Bārenē, kas iesākas patiesi idilliski, kamēr Estere visus mājiniekus šarmē, bet turpinās ar "skapja skeletu" ķidāšanu (izrādās, jaukajam pārim trešais pašu bērns miris, kamdēļ māte sākusi žūpot...), līdz beidzot "profesionālā dvēseļu pazinēja" mazā Estere sāk rosīties... Un viss ekrānā notiekošais pārklāts ar idilliskām sniegpārslām, jo filmas darbība maķenīt pirms laika mums atnes ziemu.
Smalkas detaļas, labi aktieri
Brīžiem paradoksālā kārtā filma ļoti atgādina īsti čehovisku atmosfēru, kur būtiskais tiek izteikts ar smalkām detaļām un lielisku aktieru tēlojumu (abi vecāki - Fārmiga un Sarsgārds ir ļoti labi, bet Esteres lomas tēlotāja Izabella Fūrmane ar savu koncentrēto iekšējo noslēpumu un savādo acu skatienu pārspēlē visus), kaut arī filmā neiztikt bez šausmenēm tradicionālajiem spriedzes uzdzīšanas paņēmieniem - Esteres skolas biedru dzīšanas nāvē un ķibelēs ar telekinēzes palīdzību, savas kārtības iedibināšanas jeb psiholoģiskā terora, ko adoptētais bērns ievieš ģimenē, izsmalcināti sadistiskos veidos spīdzinot savus "svešos" vecākus un viņu bērnus. Īpašais filmas vizuālo efektu stiprinošais paņēmiens, kas cieši saistīts ar tās saturu un Esteres psihisko stāvokli, - milzīgie monumentālās glezniecības "šedevri" - erotiskas, lai neteiktu - pornogrāfiskas, gleznas, kuras meitēns ar fluorescējošām krāsām mālē savā jaukajā jauno māju istabiņā uz sienām.
Nu, un, protams, lieliskais fināla "tvists" - kad izrādās, ka krievu meitenīte Estere ir ne gluži krievu un vēl trakāk…