Šo filmu režisors uzņēma divu
apstākļu sakritības iespaidā. Filmas iecere pieder Giljermo del Toro,
gados pajaunam, bet slavenam meksikāņu režisoram, kurš pasaules
atzinību ieguvis kā reliģiski mistisko un fantastisko hororu/šausmeņu
pārcēlājs vizuāli virtuozā un filosofiski ambiciozā autorkino līmenī.
Pietiek nosaukt del Toro Fauna labirintu (trīs Oskari), Sātana kupri
vai pat holivudisko komiksa ekranizāciju Peklespuika/Hellboy (kura
2.daļu, arī del Toro režijā, gaidām jūlijā), lai saprastu, ap ko lieta
grozās: tās ir filmas līdzības, kurās reālajā pasaulē ielaužas nereālā,
fantastiskā, lai izgaismotu kādu pavisam konkrētu un reālu, cilvēcisku
stāstu. Te varētu atsaukties arī uz Latīņamerikas spēcīgo katolisko,
mistiski reālistisko literāro tradīciju vai pat sensenā folklorā un
Dienvidamerikas tautu rituālos sakņoto dzīves un nāves kultu.
Ļoti cītīgs skolnieks
Tad, lūk, Bajona ir ne tikai del Toro draugs, bet arī domubiedrs, tāpēc ar Peklespuiku II aizņemtais režisors tieši Bajonā saskatīja ideālo pretendentu savas idejas realizēšanai. Jāatzīst, ka skolnieks bijis aplam cītīgs — tapusi filma, kura patiešām iespaido. Pat The New York Times un Variety kino apskatnieki veltījuši šai 2007.gada filmai slavinošākos epitetus.
Patversme, kā to nav grūti iedomāties, ir filmas galvenās varones Lauras, mazā Simona mātes, bērnības atmiņas un bērnības trauma vienlaikus (Lauras lomā iepazīstam brīnišķīgu dramatisko aktrisi Belenu Ruedu). Šķiet, Laura, kura šeit, bāreņu namā, uzaugusi, ir pavadījusi tik dīvainā, rēgainā, mežonīga parka ieskautajā milzu namā savas dzīves skaistāko laiku. Taču Lauras pagātne slēpj kādu noslēpumu.
Bērns kā noslēpums
Noslēpumu skatītājiem atklāj arī mazais Simons. Taču noslēpums nav tas, ka zēns ir inficēts ar AIDS un pieņemtais bērns Lauras un Karlosa ģimenē; audžuvecāki viņu patiešām mīl un cenšas sniegt labāko. Noslēpums ir pats Simons — zēns ar ļoti bagātu, emocionāli izkāpinātu fantāziju, kas lielai daļai no mums, "normālajiem", liktos pat slimīga, patoloģiska. Un kādu dienu Simons no mammas Lauras atjaunotā nolaistā, pussabrukušā bērnunama, kas tagad ir tapis par glaunu privātmāju, iepazinies ar saviem iztēlē radītajiem draugiem, pazūd... Kaut arī visiem ir absolūti skaidrs, ka ar puiku noticis traģisks nelaimes gadījums, māte Laura ir dilemmas priekšā: varbūt viņai beidzot ir jānotic Simona stāstiem par savādajiem draudziņiem, kuri ir tepat blakus, jānotic Simona skumjām pēc zēna ar maisu galvā un podziņām acu vietā... Tikai — jānotic.
Taču Laurai šī ticība nozīmē ne vien cerības atrast pazudušo Simonu, bet arī atgriešanos pašai savā bērnībā. Un atmiņas mēdz uzvandīt baisas lietas, lietas un pasaules, kuras mēs gribam noslēpt no svešām acīm, bet kuras mūs tik un tā vajā, reizēm sāpīgi atriebdamās — ne mums, bet mūsu mīļajiem. Ezoteriskais Lauras ceļojums ir traģisks, tomēr nevar zināt, kas ir svarīgāk — samierināties ar pagātni, kurā tu nevari neko mainīt, vai pieņemt realitāti, lai cik drūma tā būtu? Jautājums nemaz ne no banālajiem.
Patversme
Trilleris, drāma. Meksika, Spānija. Rež. H.A.Bajona. Lomās B.Rueda, F.Kajo
HHHH
***
Tiešā runa - Giljermo del Toro, filmas producents
Jūs uzņēmāties producēt Patversmi, patiesi baismīgu filmu par rēgiem, kurā specefekti izmantoti, kā saka, sakostiem zobiem — ar piespiešanos...
Es uzskatu, ka galvenais fokuss šajā darbā slēpjas faktā, ka visa datorgrafika ir gandrīz nepamanāma. Patversme mudž no vizuālajiem efektiem, taču tie neduras acīs. Piemēram, mums nācās katru kadru, kurā redzamas debesis, apstrādāt ar datoru, taču to neviens nenojauš. Vietām ainava ir uzzīmēta, papildināta.
Patversmē baisā, šaušalīgā daba rod pamatojumu reālos raksturos un reālās emocijās. Laikam jau tieši tas jums projektā likās vispievilcīgākais?
Es atceros, kā bērnībā pirmoreiz noskatījos Sātana izdzīšanu (Eksorcists, 1973, klasiskā Viljama Frīdkina mistiska šausmu filma — N.N.). Man nemaz nebija bail, jo es tajā filmā ieraudzīju tikai monstru, bet no visādiem briesmoņiem bērni jau pa īstam nemaz nebīstas. Kad izaugu un pats kļuvu tēvs, es pēkšņi apjēdzu, ka Eksorcista biedēšanas triks neslēpjas īpašajā grimā vai efektos, bet gan tajā, ka viss stāsts — tā ir mātes traģēdija. Tādas mātes, kurai saslimis bērns, un viņa ir spiesta novērot, kā viņas ar sātanu apsēsto meitu plosa gabalos tajā ieperinājies dēmons — kā slimība. Var vispār aizmirst par kaut kādiem sātaniem un iztēloties, ka meitenītei, piemēram, ir audzējs smadzenēs vai vēl kāda nāvējoša slimība — un filmā nekas lielās līnijās, dziļākajā būtībā taču nemainīsies! Filma uzvandīs emocijas katrā skatītājā! Jo tās jūtas, ko izcili notēlo Elena Bērstina, ir īstas, reālas — kā ir, kad tu zaudē cilvēku, kuru mīli.
Tomēr visās jūsu filmās eksistenciālās šausmas iegūst konkrētu monstru vai rēgu formu...
Jā, man patīk fantastiski stāsti, jo cilvēku iztēlē notiek vistrakākās lietas — tādas, kuras neviens kino vēl ne tuvu nav spējis attēlot. Un es jūsu vietā nebūtu tik pārliecināts un iedomīgs, apgalvojot, ka visi tie fauni, fejas, rēgi, spoki un citi briesmoņi nemaz mūsu reālajā pasaulē neeksistē.