gadu vidū.) Kā jau tas parasti notiek, Gladiatora komerciālajam veiksmes stāstam (un pieciem Oskariem) sekoja vesela armāda to, kuri mēģināja uzsēsties uz tā veiksmes astes. Vairākus gadus intensīvi tika veidoti kinostāsti par mītiskām kaujām (Troja, Debesu valstība) un harismātiskiem vēsturiskiem varoņiem (Karalis Artūrs, Aleksandrs Lielais). Par Aleksandra Lielā stāstu saplēsās pat divi talanti - Olivers Stouns, kurš paguva uzņemt filmu Aleksandrs Lielais, un Bezs Lurmens, kura aizsāktais projekts ar visu potenciālo di Kaprio Aleksandra Lielā lomā tika apturēts kā bezperspektīvs (jo nokavēts). Taču arī šim vilnim bija lemts izsīkt - publikai apnika iedziļināties tāltālas vēstures peripetijās.
Kāds zviedru Bruņiniekam Ārnam ar to visu ir sakars? Vistiešākais. (Filmas darbības laiks aptver to pašu posmu, ko cita Ridlija Skota filma Debesu valstība/Kingdom of Heaven (2005) - XII gs. krusta karus un cīņas Jeruzālemē.) Zviedru filma nenoliedzami ir tapusi globālās vēsturisko sāgu modes iespaidā, taču ne tikai. Bruņinieks Ārns ir "lokāla" - skandināvu - produkcija, pašu zviedru spēkiem finansēta filma, kas, kā jau katrs Eiropas darbs, var vien klusi cerēt uz starptautisko auditoriju, ar to gan daudz nerēķinoties. Filmas publicitātes materiālos intensīvi tiek uzsvērts fakts, ka šī ir visu laiku dārgākā Zviedrijas filma (30 miljoni dolāru), un par to var nešaubīties. Produkcijas vēriens nedarītu kaunu arī Holivudai. Taču atšķirībā no dažas labas Holivudas filmas zviedri ir stāstījuši absolūti personīgu vēstures stāstu, kas lokālā auditorijā veic arī tādu kā "Rīgas sargu efektu" - kustīgās bildēs izgaismo un personificē kādu nacionāli zīmīgu vēstures posmu, un bruņinieks Ārns - zviedru augstmanis Ārns Magnusons - ir viens no tiem varoņiem, kura paveiktais ir bijis principiāls Zviedrijas vienotībai.
Filmas darbība risinās XII gadsimta beigās gan Zviedrijā, gan Jeruzālemē, kurp Ārns dodas, precīzāk, tiek aizsūtīts krusta gājienā. Jeruzālemē viņš dara brīnumu lietas, pierāda sevi kā gudrs stratēģis un varonīgs kaujinieks, kaut arī "starptautiskajā misijā" devies ne no laba prāta. Pie visai vainīgas ir intrigas un sieviete - Sesīlija, jauna, skaista meitene, kuru iemīlējis Ārns un kura mīl viņu, taču apsolīta citam. Šis "cits" ne bez meitenes māsas palīdzības dara visu, lai Ārns tiktu aizsūtīts un Jeruzālemi, bet gaidībās esošā "grēciniece" Sesīlija nonāktu klosterī, kur viņai bērnu vardarbīgi atņem.
Filmas aptvertais laika posms ir pāris gadu desmiti, stāstījums vīts kā divu paralēlu laika straumju - Ārna un Sesīlijas dzīvesstāstu - hronika. Viņiem abiem būs lemts tikties pēc ļoti daudziem gadiem.
Filmas garums - vairāk nekā divas stundas - ir lielākais trūkums, kas nav ļāvis Bruņinieka Ārna stāstu strukturēt precīzāk un dinamiskāk. Īpaši skandināviski lēnīgs ir filmas ieskrējiens - Ārna un Sesīlijas jaunības gadi. Taču nenoliedzami zviedri piedāvā nostrādātu, pamatīgu darbu - dažas no bruņinieku kaujām ir patiesi labas (redzams, ka režisors ir studējis ne tikai Holivudas, bet arī šī žanra filmu pamatu pamatu - Sergeja Eizenšteina Aleksandru Ņevski), izvērsto vēsturisko ainavu emocionāli izdodas noturēt galvenajiem aktieriem Joakimam Neterkvistam (Ārnam) un Sofijai Helinai (Sesīlija). Otrā plāna lomas tikušas starptautiski pazīstamiem zviedriem - Stellanam Skarsgārdam un arī leģendārā Ingmara Bergmana filmu aktrisei Bibi Andersonei (varmākas - klostera māsas lomā). Zviedriem šīs filmas dēļ patiesi nav jākaunas, kaut arī tās starptautiskā izrādīšana ir bijusi paknapa.