Tikai tas, kurš reiz saņēmis drosmi pārbaudīt patiesību, zina, vai baseina populārākais mīts par sarkano pleķi ir taisnība vai nav. Neatklāšu, vai Uģa Oltes (27) režisētās īsfilmas Sarkanais pleķis galvenais varonis Pēteris to saņemsies pārbaudīt vai ne, taču stāsts ir tieši par to, ka čurāt puikam gribas. Ļoti. Bet viņš ir baseinā. Un nedrīkst. Bet ļoti gribas. Šo sajūtu no bērnības atceras katrs pieaugušais, taču baseins ir vide, kur viss kā uz delnas. "Tu esi gandrīz pliks, un pārējie var novērtēt gan tava ķermeņa aprises, gan peldbikses, gan to, vai esi labs peldētājs, vai galīgs iesācējs," stāsta Olte. Šajā vidē katra notikuma nozīmīgums ir jāreizina ar divi. Arī kauna sajūta, ja pleķis pēkšņi parādās.
Drosmīgs humors
Filma, protams, nav tikai par čurāšanu, bet lēmuma pieņemšanu, iekšējo cīņu, vēlmi reizē būt pieņemtam un atšķirties. Filmas idejas autors un producents Valdis Celmiņš man e-pastā īsi apraksta filmas saturu: "Peldēšanas pulciņa semestra beigu sacensību dienā mazais Pēteris nokļūst grūtu izvēļu krustugunīs. Dažādu iemeslu dēļ pirms nodarbības Pēterim neizdodas pačurāt, tādēļ sacensības izvēršas neparedzēti grūtas. Tuvojoties starta podestam, kopā ar vajadzību atviegloties, pieaug arī Pētera bailes no jaunās peldēšanas treneres, citu peldētāju izsmiekla un neziņa, kā uzvesties simpātiskās klasesbiedrenes tuvumā. Pārdzīvojumu virkne Pēterī atmodina dumpinieka garu, kas skubina jauno cilvēku pārbaudīt sarkanā pleķa leģendu, ar šo rīcību neapzināti iemiesojot skaistu un drosmīgu individuālās uzdrīkstēšanās metaforu." Pats Valdis Celmiņš savu kolēģi no Vides filmu studijas Uģi Olti raksturo kā estētu ar smalku gaumi un drosmīgu humora izjūtu. Acīmredzot šādi estēti vismaz ASV nav tik bieži sastopami, jo Celmiņš, studējot Ohaio universitātē, scenāriju uzrakstījis kā mācību darbu, bet to neizdevās realizēt. Kādā ASV baseinā viņam pateica, ka ideja ir galīgi garām un Celmiņš pats - kaut kāds perversais tipiņš no Austrumeiropas. Pēc šādas attieksmes jaunais operators sadusmojās, atbrauca atpakaļ uz Latviju, sarunāja savai filmai režisoru, dabūja Latvijas kultūrkapitāla atbalstu, un nu filmu rādīs uz lielā ekrāna.
Kinokomplekts divi vienā
Šī raksta sakarā ļoti gribas pieminēt, ka Sarkanā pleķa "mamma" Klipu filmu darb-nīca ir uzsākusi interesantu projektu - tā kā kino Rīga neizceļas ar garām reklāmas pauzēm, tad šo laiku lieliski var izmantot, pilnmetrāžas filmu skatītājiem pirms filmas piedāvājot noskatīties arī vienu īsfilmu. Skatītājs saņem mūsdienās tik populāro divi vienā komplektu, bet filmas veidotājiem ir radusies iespēja savu darinājumu demonstrēt plašākai publikai. "Citādi īsfilmas redz maz cilvēku, to liktenis ir tikai festivāli", piebilst Uģis Olte.
Starp citu, Sarkanais Pleķis ir vēl viena latviešu filma, kam netieši palīdzējuši populārie Rīgas Sargi. To izrādīšanai tika iegādāts jauns projektors, taču lielo grāvēju beigās tomēr nolēma taisīt uz filmu lentes, nevis digitālā formātā. Tagad projektoru varēs izmantot Sarkanais pleķis un citas filmas.
Kas galvā, tas uz ekrāna
Tā kā baseina stāsts un arī nākamais Uģa darbs kino lauciņā ir īsfilma, loģisks ir jautājums par pilnmetrāžas filmas ieceri. Protams, kādreiz viņam tādu gribētos uztaisīt. Ko viņš darīs, ja ideja būs, bet varēšana vēl nepavilks? Bijušajam komunikācijas zinātņu studentam atbilde kabatā nav jāmeklē: "Man liekas, ka tā varēšana ir galvā - ja galvā atnāk ideja par pilnmetrāžas filmu, un tu vari dabūt to uz ekrāna, tad viss ir OK. Ja uz ekrāna redzamais nav īsti tas, ko biji iedomājies, tad nav tik labi." Viņa pilnmetrāžas filmas vēl tikai nākot, bet pagaidām tās ir atsevišķas drumslas, kas vēlāk jāsaliek kopā. Kamēr mozaīka vēl top, viņš turpina darboties reklāmas lauciņā un Vides filmu studijā pie diviem jauniem TV raidījumiem. Jo kino pagaidām ir viņa hobijs. "Pats dārgākais hobijs pasaulē," Uģis nosmej.