Grūti noticēt, ka četrdesmit četrus gadus vecais amerikāņu režisors Dito Montjels, kurš ar savu 2006.gada debijas filmu Kā atcerēties savus svētos/A Guide to Recognizing Your Saints, uzņemtu pēc pašrocīgi rakstītā biogrāfiskā romāna - skarbi reālistiskas Ņujorkas pusaudža izdzīvošanas drāmas - motīviem, strauji un daudzsološi ienāca kinopasaulē (divas balvas Venēcijas festivālā, režijas balva Sandānsā), tik strauji būs "atšālējies", sastopoties ar Holivudas lielo studiju producentu un budžetu nežēlīgajiem standartiem. Lai arī no veiksmīgās starta filmas kā talismans Montjelam līdzi nāk viņa uzaudzinātais sportiskais skaistulis aktieris Čenings Teitems (vismaz meitenes Latvijā viņu noteikti atcerēsies no citas repertuāra vienības - deju filmas Solis augšup/Step Up, kurā plastiski apdāvinātais Čenings enerģiski dzirksteļoja pūcīga ielu dejotāja - nākamās baleta zvaigznes tēlā; viņam arī maza lomiņa Sabiedrības ienaidniekos), pats stāsts par jaunu Alabamas koledžas lūzeri, kas labākas dzīves meklējumos atmucis uz "sapņu pilsētu" Ņujorku un, nelegāli tirgojot dažādus krāmus, arī pirātiskus Harija Potera DVD, teju nolaidies līdz ielas bomža līmenim, līdz satiek pagrīdes "beznoteikumu cīņu kluba" bukmeikeru (tēvišķais Terenss Hovards), kurš izved plecīgo puisi arēnā un jau pirmajā vakarā liek cīnīties jeb, prastāk runājot, par naudas balvu kauties līdz nemaņai ar agresīvu krievu bandītu.
Nabaga aknas un nieres
Bandīts iesākumā ilgi, ilgi spārda filmas "pozitīvā varoņa" Šona aknas un nieres, bet vēlāk tomēr "mūsējais" Šons krieva pauri "izrubī" ar kluba atejas fajansa izlietni. Kaut gan uzreiz brīdinu: ja cerat filmā Dūru cīņas/Fighting saņemt krietnu porciju horeogrāfiski perfekti iestudētu nežēlīgu, brutālu cīņas ainu, nāksies vilties - tādas tiek piedāvātas tikai terapeitiskās dozās tikai reizītes četras. It kā jau režisors cenšas koncentrēties uz jauna džeka - tipiska ielas puiša - iekšējiem pārdzīvojumiem (neviennozīmīgās attiecības, kas attāli atgādina slavenās filmas Pusnakts kovbojs varoņu attiecības, - atkarība no bukmeikera/trenera/saimnieka Hārvija un jauniegūtās draudzenītes oficiantes) un Šona sadzīves gaitām Ņujorkā, kurā, kā apgalvo varonis, "neviens nemaz nav spēcīgs, drīzāk vājš", kopumā filma atgādina desmitiem reižu redzētus "ielu varoņu stāstus", tikai ar to starpību, ka Čeninga Teitema vietā reiz bija Žans Klods van Damme, Maikls Dudikovs, Marks Dakaskoss vai vēl kāds sportisks tipāžs, kura spilgtākā personības iezīme noteikti nebija vis spoži attīstīts intelekts, bet gan trenēti kulaki un ašas kājeles.
Sadzīve un perifērija
Būtībā šajā filmā interesantākais ir visāda sadzīves perifērija un Ņujorkas "proletāriski kriminālo rajonu" detaļas, teiksim, pa ielām "biznesa darīšanās" klīstošas drūmas lesbietes ar nikniem bulterjeriem saitē vai nenosakāmas nodarbes rupji melnādainie "komersanti". Dzērāji, narkomāni un citi pilsoņi. Šīs "cilvēciskā pagrimuma detaļas" Montjels tiešām prot uzņemt ar smeķi. Varbūt tas tāds krīzes laika kino, kurš tiešām māca dzīves cīņu kluba pirmo un pēdējo likumu - ne galvā, bet dūrē ir spēks?! Beigu galā pēc dabas pavisam lādzīgais Šons piekrīt cīņai bez likumiem par 100 000 dolāru likmi.