Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Fon Trīra depresija

Filma Antikrists, kas šokēja Kannās un šokē Rīgā, bijusi Larsam fon Trīram kā terapija, cīnoties ar smagu depresiju

Maldīgi šķiet, ka es viņu labi pazīstu — šī ir mana otrā intervija ar dāņu režijas megazvaigzni, vienu no mūsdienu kino spilgtākajiem autoriem Larsu fon Trīru. Viņš uzklausīts vairākās preses konferencēs nozīmīgākajā no kinomākslas "tribīnēm" — Kannu kinofestivālā, kam režisors lielā mērā var pateikties par savu un savu filmu globālo popularitāti. (Gluži tāpat kā viņam par savu mazai kinematogrāfijai netipisku popularitāti joprojām var pateikties dāņu kino.) Īsi un kompakti pārstāstīt "Larsa fon Trīra nozīmi cilvēces vēsturē" ir teju neiespējami — viņam var pierakstīt gan jauno tehnoloģiju krusttēva statusu, kurš pilnvērtīga kino kārtā iecēlis ar videotehniku uzņemtās filmas (90.gadu vidū Trīra & Co radītais manifests Dogma 95 de­klarēja dabiskumu un atgriešanos pie kino pamatvērtībām). Vēl pirms tam — 80.gados — talantīgais jauneklis eksperimentēja ar formu un veidoja fascinējošus un baisus žanriskos hibrīdus (filmas Nozieguma elements, Epidēmija, Eiropa u.c.), aizraudamies ar Eiropas identitātes meklējumiem un… hipnozi. 90.gadi bija dāniskuma — Dogmas — un "sieviešu triloģijas — Šķeļot viļņus, Idioti, Dejotāja tumsā — laiks, kas kulminēja Bjorkas kronētajā "alternatīvajā" mūziklā Dejotāja tumsā (2001), Kannu Zelta palmas zarā un balvā Bjorkai kā labākajai aktrisei. Jaunā tūkstošgade nāca ar Trīra kaismīgo māksliniecisko opozīciju ASV — valstij, kurā viņš nav bijis un netaisās būt (fobijas!). Tapa filmas Dogvila un Manderleja, kas fascinēja ar teatrālo nosacītību un reālismu vienlaikus. (Iecerētā ASV triloģija palikusi nepabeigta.) Tad, ja ticēt rakstītajam, Trīram iesākās dziļa depresija (tapa arī vairāki nenozīmīgi darbi), kuras bērns ir filma Antikrists. Šā gada Kannu festivāla lielais skandāls — filma par vīrieti un sievieti, kas zaudē bērnu. Intervija ar Larsu fon Trīru tapusi Kannu festivāla laikā, par "nāvīgi smalku" uzskatītajā Hotel du Cap viesnīcā Antibā. Fakts, ka, meklējot intervijas vietu, nejauši uzduros viesnīcas pastāvīgajai klientei Šāronai Stounai ar jauniņu pleiboju, mani sasmīdina. Savukārt Larsam fon Trīram intervijā manāmi trīc rokas.

Jūs esat pazīstams ar prasmi izdomāt dažnedažādas fikcijas. Antikristā atrodami vairāki zīmīgi simboli, mežonīga daba, dzīvnieki — vai filmas tēlainībai ir arī racionāls skaidrojums?

Šī filma ir mana iracionālā ceļojuma pieredze. Iespējams, tajā ir kādu primitīvu civilizāciju atskaņas, arī šamanisms, kas ir to būtiska daļa. Tikpat labi Antikristu var dēvēt par vīziju, ko varētu būt izraisījusi kāda iedomāta narkotiskā viela.

Jūs varat prasīt visu ko par šīs filmas konceptu, bet man būs grūti izskaidrot kaut vai tāpēc, ka Antikristā es sev ļāvu būt neloģiskam un nepiedalīties filmas tapšanā ar prātu.

Kā sākās šis stāsts par vīrieti, sievieti un bērna zaudējumu?


Sāku rakstīt Antikrista scenāriju, kad pārdzīvoju sava mūža dziļāko depresiju — man tā nekad nebija bijis. Protams, savā ziņā tā bija interesanta pieredze, lai gan manai ģimenei par manu depresiju noteikti ir cits viedoklis. Vienkārši es ļoti ilgi nespēju neko darīt — daudzu mēnešu garumā. Gulēju un skatījos sienā. Un viss. Nonācu arī slimnīcā... Tad es sāku izmantot rakstīšanu kā terapiju, lai atgrieztos dzīvē.

Kas bija pirmais — ideja, tēls?

Nosaukums. Filma sākās ar nosaukumu Antikrists, un tad jau nāca klāt arī tēli.

Kas, jūsuprāt, māksliniekam un galu galā arī viņa gara darbam ir auglīgāk — būt depresijā vai, tieši otrādi, būt vitālam, dzīves­prie­cī­gam?

Iespējams, ja Antikrista tapšanas laikā ar mani viss būtu bijis kārtībā, es būtu parūpējies par politkorektumu, piedomājis pie niansēm, mazinājis šoka elementu. Taču, ja esi ekstremā situācijā — depresijā —, tu par šādām niansēm daudz nedomā. Iespējams, Antikristu ir radījis mans daudz jaunākais es — Larss, brīvs no konvencijām, ierobežojumiem.

Filmas varonim — Vilema Defo tēlotajam ārstam — jūs esat uzrakstījis vārdus: "Freida laiks ir pagājis." Vai tas atspoguļo jūsu uzskatus par psihoterapijas spēju palīdzēt atrisināt problēmas?

Pats ilgus gadus esmu bijis psihoterapeitu klients. Man patī kāds gadījums, kas esot dokumentāls. Psihoanalīzes tēvs Zīgmunds Freids esot bijis slimnīcā, turklāt stipri satraucies, ka Nobela prēmiju ieguvis kāds cits ārsts. Šis kolēģis atnācis pie Freida un teicis — ne­kreņķējieties daudz, jūs vēl varat iegūt Nobela balvu literatūrā...

Vai jūsu sapņi ir iespaidojuši Antikristu — filma ir gan skaista, gan baisa...

Nē, tikai mana depresija, kas ir līdzīga sapnim.

Vai esat gatavs izdarīt arī kādus labojumus, ja nebūs iespējams Antikristu izrādīt tādu, kāds tas ir...

Domāju, ka jebkurš labojums šajā filmā būs pamanāms, kaut, iespējams, tas būs jādara, ja mani nostādīs izvēles priekšā — demonstrēt filmu vai ne.

Filmā ir ārkārtīgi fizioloģiskas, sāpīgas epizodes. Kā vērtējat, vai tās ir ekstrēmākās jūsu režisora pieredzē?

Jā. Bet viena no filmas tēmām ir sekss, tāpēc es neredzu iemeslu, kāpēc es nevarētu izmantot tos izteiksmes līdzekļus, kādus es izmantoju.

Jūsu studija Zentropa savulaik koķetēja ar domu par pornofilmu ražošanu. Ko teiksiet tiem, kas mēģinās saskatīt porno Antikristā?

Teikšu, ka viņi maldās. Tur to nav. Porno ir noteikts žanrs, grūts žanrs, taču tam ir pilnīgi citādi mērķi nekā jebkurai mākslas filmai. Jā, es labi zinu, kā tiek uzņemtas pornofilmas, un, kas zina, ja būtu nepieciešamība, varbūt es arī varētu kādu nofilmēt. Esmu bijis pornofilmu uzņemšanas laukumā un piedzīvojis incidentu: uzņemšanas grupa gaida, kamera darbojas, taču "aktieris" tikai turpina. Izrādās, viņš gaidījis īpašu režisora signālu, komandu, lai process sasniegtu kulmināciju, bez režisora komandas īsts, profesionāls pornoaktieris neatļausies beigt. Tā ka esmu izglītots arī kā "pornogrāfs", taču pornogrāfijai vienmēr bijuši pilnīgi citi mērķi.

Ir daudz izcilu filmu, kas apspēlē seksu un nāvi...

Jā, protams, arī Antikrists ir filma par nāvi un seksu. Kaut bērna nāve pašā filmas sākumā padara šo stāstu absurdu. Ja seksa jēga ir bērns, pēc bērna bojāejas viss ir galā. Nekas vairs nav iespējams.

Antikristu esat veltījis krievu kinofilosofam Andrejam Tarkovskim. Daudziem šis fakts šķita šokējošs.

Tarkovskis ir man ļoti svarīga personība, es mīlu filmu Spogulis, kuras darbība notiek mežā. Savās filmās esmu atsaucies uz Tarkovski nevienu reizi vien, taču tik daudz viņa klātbūtnes kā Antikristā nav nevienā citā manā darbā. Labs padoms katram režisoram — ja negribi, lai tev pārmet aizguvumus un atdarināšanu, vienkārši velti savu darbu tam, kurš tevi tik ļoti ir ietekmējis.

Vai esat kādreiz saticis Tarkovski?

Nē, bet es zinu, ka viņš savulaik noskatījās manu pirmo filmu (Nozieguma elements (1984) — D.R.) un viņam tā ļoti nepatika. Un tad viņš nomira. Gan ne manas filmas dēļ. (Smejas.)

Vai, veidojot filmu, domājat par to, kā to uztvers skatītājs?

Nē, es par to pilnīgi neuztraucos. Galu galā taisīt filmu — tā ir maza pašapmierināšanās, katra režisora ego pašapkalpošana. Un neticiet tiem, kas saka, ka ar savām filmām viņi izvirza cēlus mērķus... Tā visa ir muldēšana.

Jā, protams, ir režisori, kas rūpējas par to, cik skatītāju noskatīsies viņa filmu, bet tādā gadījumā mēs runājam par peļņu, elementāru vēlēšanos notirgot savu preci un, protams, par prastām, komerciālām filmām. Bet es to nekad nedarīšu — nesatraukšos, ko kāds teiks par manām filmām.

Vai jums nav bail, ka cilvēki, kas pazīst jūs kā ciniķi un arī ironizētāju, nenovērtēs traģisma un personīguma pakāpi, kas ir Antikristā?

Ja es sāktu uztraukties, kā skatītājs uztvers manu filmu, es vienkārši nespētu strādāt.

Šarlotes Gensbūras varone Antikristā nav pirmā jūsu filmu varone, kuru soda — apstākļi, liktenis. Kāpēc jūs tik bieži sodāt sievietes?

Man ir problēmas ar sievietēm. (Smejas.) Un kuram gan ar viņām nav problēmu?

Kas tad tā ir par problēmu?

Man ar viņām ir grūti. Viņas atņem laiku.

Vai Antikristu filmējāt hronoloģiskā secībā?

Nē, es mēģināju, bet tas ir ļoti grūti. Visgrūtākais ir atgriezties un mēģināt vienu un to pašu ainu uzfilmēt vēlreiz. To daudz vieglāk darīt, ja nefilmē vienu epizodi pēc otras loģiskā kārtībā, bet pieej procesam brīvāk, radošāk.

Antikrista duets Šarlote Gensbūra un Vilems Defo ir izcili. Kā jums izdevās radīt tik perfektu partnerību?


Jā, viņi bija lieliski kopā. Taču man bija ļoti lielas problēmas atrast aktierus, kuri būtu gatavi filmēties Antikristā. Man bija grāmatveža cienīgas diskusijas ar aģentiem, kuri vēlējās zināt, cik daudz no viņu klienta miesas būs redzamas tajā kadrā, cik šajā kadrā. Ja es ielaistos šādās spēlītēs, ka man jāatskaitās par konkrētā plikuma daudzumu konkrētā kadrā, es nespētu filmēt. Galu galā es atradu Šarloti, kura ir fantastiska, un Vilemu.

Kā panācāt tādu intimitātei? Kāda ir jūsu metode?

Tās noslēpums ir atrast aktieri, kurš patiešām grib ar tevi strādāt, kurš patiešām ir gatavs darīt visu, lai uzņemtu filmu kopā ar tevi. Ja es strādātu ar aktieriem, kuri uz šo projektu būtu parakstījušies citu, man neizprotamu mērķu vārdā, nevis lai izdarītu maksimālo, strādāt nebūtu iespējams — vienkārši nebūtu šīs filmas. Man vajadzēja aktierus bez samocītības, bez manierīga kautrīguma.

Vai daudz mēģināt pirms filmēšanas?


Nē, faktiski nē. Es nekad nemēģinu, mēs sākam filmēt, jā, mēs izrunājam raksturu būtību, taču atstājam telpu improvizācijai. Aktieri bija brīvi improvizēt un mainīt arī dialogu. Ja daudz aizraujies ar mēģinājumiem, var zaudēt spontanitāti...

Vai fakts, ka Vilems Defo savulaik ir spēlējis Jēzu Kristu (M.Skorsēzes filmā Kristus pēdējais kārdinājums), ie­­spai­­­doja jūsu vēlmi filmēt viņu Antikristā?


Nē, tik dziļas sakarības nemeklēju. Kaut filmēšanas laikā es mē­dzu viņam "uzbraukt", sakot, lūdzu, mazāk Kristus... (Smejas.)

Vairākas savas filmas jūs esat filmējis arī kā operators. Kāpēc to nedarījāt Anti­kristā?

Tāpēc, ka man trīcēja rokas. Man joprojām tās trīc. Taču ir trīs epizodes, kuras esmu nofilmējis pats. Filmā ir arī epizode, kurā redzams rokraksts tuvplānā — tas ir mans rokraksts, mani depresijā aprakstītie papīri. Es nespēju izlasīt, ko esmu tur sarakstījis. Tā ir pazemojoša pieredze, izjust, kā tavs ķermenis tevi nodod. Biedējoša sajūta.... Vai man tagad ir labāk? Ir, bet tas bija garš laiks, atkopjoties no depresijas. Nespēju fokusēties, biju bezspēcīgs. Mani biedēja cilvēki, es neizgāju no istabas. Savādi — jaunībā es biju ļoti aktīvs, darbīgs. Bet tagad vairs nē.

Vai jums ir kādi plāni attiecībā uz jūsu nepabeigto ASV triloģiju?

Es nezinu. Es neko nevaru pateikt. Projekti dzimst no dzīvesprieka un spara. Man tā vēl nav.

Vai iemācījāties kaut ko no tā, ka nebijāt aiz kameras?

Nē, man bija kauns, ka es nevarēju filmēt pats. Būt tik tuvu aktieriem aiz kameras ir lieliska pieredze. Es mēģināju būt tik tuvu, cik var. Varbūt tas ir šīs filmas trūkums, ka es pats nebiju arī operators. Mani īsti neapmierināja arī tehnoloģiskais jauninājums Red Cam, ar ko filmējām pirmo reizi. Domāju, man tā būs arī pēdējā reize. Šī kamera ir laba ārskatiem, dabas ainām — tās izskatās brīnišķīgi un monumentāli —, bet iekšskatos bilde nebūt nav laba. Es nepratu to kontrolēt, nezināju par šo Red Cam tik daudz, lai panāktu nepieciešamo efektu, kaut agrāk man nekad nav bijis problēmu ar digitālo attēlu.

Vai jūs ir iespaidojušas šausmu filmas?

Protams. Esmu tās skatījies ļoti daudz. Esmu redzējis ļoti daudz vācu šausmu filmu, kas man ļoti patīk. Zinātāji Antikristā saskatīs arī Romāna Polaņska agrīno filmu, īpaši Riebuma/Repulsion (1965), ietekmi un arī nospiedumus, ko atstājusi britu filma par pāri, kas zaudējis bērnu, — Tagad neskaties/Don"t Look Now (1973).

Kādā intervijā esat teicis, ka Antikrists ir bērnišķīga filma... Kā to saprast?

Tā ir atgriešanās pie tēliem un idejām, kas mani vajāja jaunībā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja