Frosts pret Niksonu

gadā. Ar kaunu bija beigusies viena politiskā karjera, un te varētu likt punktu.Morālais mantojums Tomēr Niksona atstātais "morālais mantojums" ir kļuvis par iemeslu faktam, ka viņa dzīvesstāsts un politiskā karjera joprojām ir visbiežāk filmētais dramaturģiskais materiāls, jo tas stāsta mūžīgo līdzību, cik katastrofālas sekas var būt ne tikai vienam cilvēkam, bet visai nācijai, ja pārāk apreibinās ar varas it kā garantēto nesodāmību. Niksons, šaubu nav, ir ļoti pretrunīga persona — tieši viņš izbeidza ASV kaunpilno karu Vjetnamā (kuru, starp citu, aizsāka demokrāts Kenedijs!), bet viņš arī, būdams pārliecināts un nikns antikomunists, kas 50.gados Amerikā aktīvi atmaskoja komunistu spiegus un "ar komunistiem koķetējošajā" Čīlē organizēja valsts apvērsumu, lai pie varas nāktu diktators Pinočets, 70.gados sāka visu pasauli izbrīnījušo tuvināšanās jeb "pielīšanas" kampaņu sarkanajai Ķīnai un Brežņeva PSRS. Kā smējās tajā padomju anekdotē: Niksons uzdāvinājis Brežņevam četrus kadiljakus, bet padomju tautai — pepsikolu.Mītu apkalpojot Tomēr vēsturei tīkams ir mīts par Niksonu kā pilsoniskās sabiedrības institūciju — brīvās preses — taisnīgās tiesas loģisko "upuri". Lielā mērā tieši šo mītu apkalpo slavenās biogrāfiskās filmas — Olivera Stouna Niksons, nemaz nerunājot par Votergeitas skandāla attēlojumu izcilajā polittrillera žanra paraugā Visi prezidenta vīri. Jā, tas ir paradokss, bet popularitātes ziņā amerikāņu nācijas kauns, drūmais un noslēgtais Niksons pārspējis nācijas lepnumu un savu politisko pretinieku, idejisko antipodu — saulaino, smaidīgo demokrātu Džonu Kenediju, taču šis paradokss tikai pierāda sen zināmo patiesību, ka "ļaunie" vienmēr ir interesantāki un kolorītāki par "labajiem". Taču pārsteidzošākais filmas Frosts pret Niksonu/Frost/Nixon gadījumā ir tas, ka tās režisoram Ronam Hovardam izdevies atkārtot līdzīgu triku, par kuru pirms diviem gadiem pasaulē slavēja Stīvenu Frīrsu un viņa filmu Karaliene/Queen. Proti, vēkšpēdus apvērst uzreiz abus populāros mītus — gan to par "brīvo presi" un tās nopelniem cīņā ar varas birokrātiju, gan to par prezidentu Niksonu kā baisas sazvērestības, vienalga, kuru spēku, upuri. Turklāt izdarījis to Hovards ir patiešām virtuozi: filma Frosts pret Niksonu ir baudāma nevis kā politiska drāma, bet aizraujošs divu izcilu spēcīgu personību duelis tiešraidē, nu, gatavais trilleris, kurā cīņa notiek uz dzīvību un nāvi (tas iespējams, protams, izcilu aktieru dēļ, un ne tikai Frenka Langelas tēlotā rupjā vepra prezidenta Niksona vai Maikla Šīna TV sarunu šovu vadītāja, tāda šķietama hipijiskā pamuļķīša Frosta dēļ, filmā ir vēl virkne fantastiski tēlotu lomu — Kevina Beikona kā suns uzticamais Niksona adjutants vai Rebekas Holas Frosta dulnā draudzene...) Filmas scenārija pamatā ir britu drāmas brīnumbērna un superprofesionāļa dramaturga Pītera Morgana luga Frost/Nixon (nebūs lieki piebilst, ka abiem galvenajiem duelantiem Langelam ar Šīnu bija laiciņš samēģināties — izrāde bija divu sezonu hits Londonā un Brodvejā!). Par Morgana dramaturga un vēstures urķa talantu runā tādi darbi kā jau piesauktā Karaliene un arī citas, drusku melodramatiskākas, bet tik un tā intriģējošas filmas — Pēdējais Skotijas karalis (par Āfrikas valsts diktatoru cilvēkēdāju) u.c. Miljons par interviju Morgana gājiens ir šķietami elementārs — Frost/Nixon ir stāsts, kā Austrālijā un Anglijā samērā populāram televīzijas sarunu šovu veidotājam Frostam gribas apmierināt savas ambīcijas līdz galam — un šis "gals", protams, ir dabūt tiešā ētera interviju ar aizdomīgos darījumos apsūdzēto ASV prezidentu Niksonu. Niksonam tā ir pēdējā iespēja apvest ap stūri kaut kādu ārzemnieku "duraku" un uzlabot savu politisko tēlu. Abi puiši, kā smejies, uz spēles liek burtiskā nozīmē visu: Frosts "nopērk" Niksona interviju par visu savu naudu (pusmiljons 1974.gadā — ārprāta nauda), Niksons — savu prezidenta un politiķa karjeru, kas karājas mata galā. Joks ir tāds, ka abi pretinieki pietiekami nenovērtē viens otru un to fenomenu, kas saucas — kad žurka tiek iedzīta stūrī, viņa kož un pārvēršas vilkā! Taču pats fantastiskākais un gudrākais, ko izdara Morgans ar Hovardu, — viņi gluži kā ābeces patiesību pasniedz domu, ka gan politika, gan žurnālistika ir viens milzīgs šovbizness, kas radīts, lai talantīgi pretinieki viens otru apčakarētu. Un pie viena liktu mums, mutes plati papletušiem, domāt — bet kuram ir taisnība? Vai tāda maz ir? Politika ir šovs, šovi ir smadzeņu skalošanas politika. Sausajā atlikumā paliek apziņa, ka tuvoties šīm varas spēlītēm (jo abiem — tusiņu un glamūra mīļotājam žurnālistam un nīgrajam mājas alkoholiķim politiķim — ekrānā šī vara tik tiešām pieder) ir narkotisks kaifs un mīklu, kāpēc tām cilvēki ļaujas, ne mums lemts atminēt. Un vēl kas — kauns zaudēt... Par to katram nākas padomāt. Reālo Frosta 1974.gada interviju ciklu ar Niksonu noskatījās pusmiljards cilvēku.