Jupidūū, juupidū, jupidū — žēlīgi dzied bomzīga paskata ļautiņi, kuru skrandās var nojaust "dizainera pieskārienu". Galvenais no viņiem — brutāli seksīgs jauneklis ar koptu un trenētu torsu — nabadzīgs Venēcijas puisis, kura vienīgais talants ir mīlēt nepateicīgas sievietes, nevis pelnīt naudiņu. Protams, tā nav dzīve, bet gan kino — filma Jupidū, kas "tiem kam pāri trīsdesmit" atmiņā atsauks sen aizgājušu ēru — 70.gadus, kad pasaulē popularitātes laurus šķina itāļu aktieris, joprojām viens no Itālijas populārākajiem dziedātājiem ar miljonos mērāmām albūmu tirāžām Adriāno Čelentāno. Neticami, bet fakts — šogad Čelentāno nosvinējis 70.dzimšanas dienu. 65. Starptautiskajā Venēcijas kinofestivālā viņš izpelnījies īpašu godu — ar pompu tiek izrādīta šī aktiera, izrādās, arī režisora un scenārista 1975.gadā tapusī filma ar trallināmo nosaukumu Jupidū (Yuppi Du.) Precīzāk, tās perfekti restaurēta versija, kas ļauj pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem tapušo filmu demonstrēt visā krāsu spožumā, stilistiskajā neprātā un mūzikas skanējumā. Kādēļ tieši Čelentāno izpelnījies šādus īpašu iespēju, tak, jau godināšanu — atgriežoties otrreiz sen aizplūdušā laika upē?
Sabiedrībā populārs
"Viņš Itālijā joprojām ir ļoti būtiska parādība — viedokļa "radītājs".
Ja medijiem vajag sabiedrībā ietekmīgu personību viedokli, vai tā būtu
dabas piesārņošanas vai ekonomiskās krīzes problēma, esiet droši —
Čelentāno būs viens no tiem, kuriem paprasīs, ko viņš domā," tā klāsta
kāds mans itāļu kolēģis kritiķis, lūgts raksturot, kāpēc gan Venēcijas
festivālam ievajadzējies atgriezties tik tālā pagātnē un izķeksēt filmu
Jupidū ar visu Čelentāno. Galu galā šādi skaisti žesti — vecu, izcilu
filmu atkārtota izrādīšana — ir bieža lielo festivālu prakse, kaut, lai
ieguldītu milzu finansiālos līdzekļu filmas restaurācijā, ir jābūt
pamatīgai pārliecībai un finansiālajam fundamentam, kāds Itālijā
populārajam mūziķim un TV personībai ir.
Čelentano, kurš pats iniciējis Jupidū "atsvaidzināšanu" nenoliedzami ir pārliecināts par sevi. Tāds viņš ir bijis vienmēr kopš savas debijas gan mūzikā, gan Itālijas kino pašās 50.gadu beigās, būtībā jau spēlējot vienu un to pašu lomu — koķeto, seksīgo, brutālo, vienkāršo puisi, kam sievietes līp apkārt kā mušas. Savulaik Čelentāno slavas laiks 60—70-tie gadi sakrita ar pamatīgu Itālijas kino popularitāti arī tagad jau bijušajā PSRS teritorijā. Pikantas, vitālas komēdijas ar jociņiem, kādus padomju kino vienkārši nedrīkstēja atļauties, taču ko dāsni nodrošināja itāļu filmas, būtībā bija viens no dzīvelīgākajiem tā laika kino piedāvājumiem. "Kapitālisma" saldais vilinājums! No savas agrīnās bērnības gan tiešām neatceros, vai Jupidū bija "padomijā" izrādīto filmu lokā, visdrīzāk, nē — cenzoriem būtu nācies izgriezt vairākas pikantas ainas — teiksim, britu aktrises Šarlotes Remplingas kailumu, kas nekādi nebija savienojams ar to "morāli tiklo" filmu straumi, kam bija atļauts nonākt līdz padomju cilvēkam. Taču itin labi atceros epizodi no citas slavenas Čelentāno filmas Spītnieka savaldīšana, kur puisis mīcīja vīnogas kublā ka prieks, un visādi citādi apliecināja, ja ne īpašu aktiera talantu, tad vismaz plastiskumu, karstasinīgumu un muzikalitāti.
Šausmīgi, šausmīgi
Vaicāts, kā Čelentāno darbojies visus šos daudzos gadu desmitus kopš itāļu kino ir pazudis no Latvijas kinoteātru repertuāra, cenzori kā institūcija vairs neapstāv, pulsējoša seksualitāte diez vai kādam vairs asociējas ar vīnogu stampāšanu un pāri visam rullē tirgus likumi, nevis ideoloģija, mans itāļu kolēģis iebrēcas "Terrible, terrible!" Tātad — šausmīgi, šausmīgi — un, izteiksmīgi žestikulējot, pagriež abus īkšķus uz leju. Nepārprotiet, Čelentāno nav krimtis garoziņu, sēdējis bez darba vai kā citādi izzudis no Itālijas kultūrainavas, viņš ir darbojies intensīvi un pašpārliecināti — filmējies, arī režisējis, rakstījis scenārijus, pēdējos gadu desmitus gan vairāk pievērsies mūzikas biznesam. (Kopš Čelentāno muzikālās karjeras sākuma ir iznākuši vairāk kā 40 albūmi.) Paradoksāli, taču tieši Čelentāno, kura paša režisētās filmas kritiķi diez vai iekļautu Itālijas kino vēstures "kultūras kanonā", bija izraudzīts pasniegt balvu klasiķim Eduardo Olmi — režisoram, kuru īpaši godināja šajā Venēcijas kinofestivālā. Lūk, sabiedrībā populāras personas spēks!
Vitāls, joprojām pievilcīgs, pat jauneklīgs vīrietis — nenoliedzami lepns par paveikto darbu — restaurēto Jupidū, tāds ceturtdienas vēlā pēcpusdienā preses konferencē parādījās pats šī raksta varonis. Ar Čelentāno pašapziņu un svaru viss ir kārtībā, kaut tik dīvainu savārstījumu, kā 1975.gadā tapušais Jupidū sen nebija gadījies redzēt.
Jupidū galvenais varonis Feliče (Čelentāno), kurš audzina meitiņu un apprecējies otrreiz, beidzot ir samierinājies ar sievas (Šarlote Remplinga) "pašnāvības" faktu. Kā zibens spēriens viņu apdullina ziņa, ka Silvija ir dzīva un vesela — aizbēgusi ar bagātnieku. Turklāt, šķietami, ir gatava atgriezties...
Filma tracina un kacina, jā, brīžiem arī aizkustina un apmulsina, sak, vai tiešām pa šiem 30 gadiem tik ļoti ir mainījušies priekšstati, par to, kas ir labs, izklaidējošs kino. Čelentāno savu Jupidū mīl — gan tad, gan tagad — eklektiskā, traģikomiskā, vietumis asprātīgā, vietumis prasti erotiskā un neveiklā filma, ar kordebaletu, kas lēkā pa Venēcijas tiltiņiem, muzikāliem iestarpinājumiem un nabadziņu kori, kam uzvilktas gāzmaskas (cīņa pret pilsētas piesārņojumu!), izkliedz pasaulei sāpi — "mīlestība ir pērkama!", bagāto un nabadzīgo pasaule nesavienojama! Mute jau nevērās pavaicāt, vai tiešām Čelentāno uzskata, ka viss šis ļembasts bija restaurācijas vērts? Labu filmu var uzpazīt uzreiz — vai tā būtu filmēta pirms 30 vai 60 gadiem, bet Jupidū tāda viss nav, kas gan neliedza publikai cītīgi un sirsnīgi aplaudēt — man ar. Vismaz pateicībā par ekstravaganto pieredzi. Un kas var kavēt Adriāno Čelentāno atgādināt par sevi starptautiskajai auditorijai? Itālijā ar viņa statusu viss ir kārtībā. Par to liecina arī Čelentāno ierādītā godpilnā vieta Venēcijas kinofestivālā, kas finišēs sestdien.4
Adriano Čelentāno dziesmas un filmas — www.clancelentano.it
***
Neticami, bet fakts — Čelentāno nosvinējis 70.dzimšanas dienu. Kino viņš būtībā spēlēja vienu un to pašu lomu — koķeto, seksīgo, brutālo, vienkāršo puisi, kam sievietes līp apkārt kā mušas