Pēc šķietami sīka negadījuma — pirmdienas neveiklā klupiena Kanādas prestižā Mont Tremblant slēpotāju kūrorta iesācēju treniņtrasē — aktrise gan tika ar nestuvēm nogādāta viesnīcā, taču nejutās slikti un no vietējo ārstu pakalpojumiem atteicās. Taču vakarpusē viņa sajutās nelāgi, pēkšņi zaudēja samaņu un nekavējoties tika nogādāta Monreālas slimnīcā Sacre Coeur, kur ārsti konstatēja smadzeņu plašu iekšēju asiņošanu, kā rezultātā iestājās smadzeņu nāve. Kopā ar vīru Ričardsone tika transportēta uz Ņujorku, lai ģimenes locekļiem būtu iespēja pavadīt ar gados jauno, optimistisko sievieti viņas pēdējās šīszemes stundas.
Pēc negadījuma slēpošanas kūrortā 45 gadu vecumā mirusi brīnišķīgā kino un teātra aktrise Nataša RičardsoneLai gan Ričardsone regulāri filmējās kvalitatīvās britu un Holivudas filmās, viņa savu neapšaubāmo teicamas dramatiskās aktrises reputāciju nopelnīja ar lomām teātrī, sevišķi klasikas iestudējumos — viņas radīto tēlu galerijā un teātra vēsturē noteikti rakstāma gan Blānša Dibuā (Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajs; "Ričardsones saulainā harisma spēj droši sacensties ar leģendāro Vivienu Lī šajā lomā" — The New York Times), gan Ņina Zarečnaja (Čehova Kaijā, kur Arkadinu turklāt tēloja aktrises māte Vanesa Redgreiva), gan Anna Kristi (Jūdžīna O"Nīla lugā Anna Kristi, tieši šīs 1995.gadā ar Tony apbalvotās izrādes laikā viņa uz skatuves iepazīstas un iemīl savu partneri Laiemu Nīsonu) — izrādēs, ko vērojuši desmitiem tūkstošu skatītāju Londonas Vestendā un Nujorkas Brodvejā... Par Natašas 1998.gada triumfu Brodvejā kļuva Laizas Minelli zīmes loma kino — Sallija Boulza no leģendārā Kabarē, par kuru Ričardsone saņēma savu trešo Tony, uzdrošinoties dziedāt... pirmo reizi mūžā. Viņa bija gatava riskēt, ja darbs bija tā vērts.
Pie viņas zīmīgākajām kinolomām pieskaitāmas aktrises blondajam, optimistiskajam veidolam gluži atšķirīgas lomas — savā ziņā seksuāli frustrētu, apspiestu, neirozēs ieslodzītu jaunu sieviešu raksturi (Kena Rasela Gothic, 1986; Pola Šrēdera Svešinieku mierinājums/The Comfort of Strangers, 1990, un Petija Hērsta/Patty Hearst, 1988; Folkera Šlendorfa Istabenes stāsti/The Handmaids Tale, 1990, — tās visas ir spēcīgas psiholoģiskās drāmas no Eiropas kinoarsenāla).
Par vienu no kultūras atslēgām, ar kurām aktieris spēj atslēgt savā daiļradē ciešanu avotu, Nataša Ričardsone allaž piesaukusi mīļotā gleznotāja Edvarda Munka ikonisko darbu Kliedziens, uzsverot, ka tradicionāli dziļā, spēcīgā britu aktieru skola vienmēr balstījusies uz trenēta intelekta spējām kontrolēt jūtas un emociju izpausmes (neaizmirsīsim, ka Nataša ir aktrise trešajā paaudzē: viņas vectēvs — 40. un 50.gadu zvaigzne Maikls Redgreivs, tēvs Tonijs Ričardsons, jauno dusmīgo britu paaudzes līderis kino un teātrī...). Smadzeņu nāve — kāds nežēlīgs paradokss.