Gluži nesen - pērnā gada septembrī - šaurajā «kinematogrāfam pietuvināto lokā» uzbangoja kārtējās kaislībās. Venēcijas Starptautiskā kinofestivāla noslēguma ceremonijā trakais un visu mīlētais brīvais gars režisors Kventins Tarantīno ar asarām acīs atzinās jūtās - pret filmu Kaut kur/Somewhere, kas viņu un viņa vadītās žūrijas locekļus ir savaldzinājusi un aizkustinājusi, un, protams, tās autori Sofiju Kopolu. Mirklis bija pat mulss, taču - kur balvas, tur atšķirīgi viedokļi un kaislības, tālab lielākā daļa par Venēcijas festivālu rakstošo (es arī) nespēja noturēties, lai nepārmestu Tarantīno «interešu konfliktu». Nu, nesmuki taču apbalvot kādreizējās draudzenes filmu... Un vispār «neglīti» amerikānim slavēt amerikāņu režisori no tās pašas «smilšu kastes», amerikāņu autoru nišas, pie kuras pieder gan Tarantīno, gan Kopola - režisori, kuru rokraksts ir pazīstams un individuāls. Kaislības pierimušas, un Kopolas filma Kaut kur nu jau ar visu Venēcijas spārnoto lauvu iegājusi apritē. Taču fakts, ka šīs filmas nosaukuma nav galveno Amerikas kinobalvu priekšvēstneša Golden Globe nominācijās (balvas piešķirs 16. janvārī), liecina, ka Tarantīno jūsma par Kopolas filmu nav pārņēmusi viņa kolēģus balvu piešķīrējus Amerikā.
Vēlreiz Pazudis tulkojumā?
Tomēr Kaut kur piemīt īpašs šarms un tas unikālais smalkums, kas raksturīgs jau līdz šim slavenākajam Sofijas Kopolas darbam - filmai Pazudis tulkojumā, sentimentālai, nostalģiskai un traģikomiskai «neiespējamās mīlestības» drāmai starp novecojošu uz Japānu vieglā reklāmas pelņā atbraukušu Holivudas zvaigzni (Bils Murejs) un jaunu, garlaikotu amerikāņu meiču (Skārleta Johansone). Galvenie varoņi filmā Kaut kur arīdzan ir vīrietis aktieris un jauna meitene. Viņa vārds ir Džonijs Marko (Stīvens Dorfs), gadu viņam ir krietni mazāk nekā Pazudis tulkojumā džetlega vajātajam tipam, kaut abus vieno depresija, pārsātinājums un sava veida «eksistenciālā krīze». Toties jaunā meitene, kas Džonijam liks paskatīties uz savu dzīvi ar dzērumu izgulējuša cilvēka acīm, ir nevis vientulīga blondīne, bet gan viņa miesīgā reti satiktā meita Kleo (Ella Feninga). Sofijas Kopolas Kaut kur ir stāsts par uzdzīves un baudu iztukšotu aktieri, kurš dienas vada leģendārajā ballīšu vietā hotelī Chateau Marmont (8221 Sunset Blvd., Hollywood, Los Angeles), un viņa «atjēgšanos», par kuras katalizatoru kļūst viņa meita. Kaut līdz skaistajam mirklim, kad Džonijs spēs distancēties no Chateau Marmont baudām - tajās ietilpst arī striptizētāju pēc izsaukuma amizantie priekšnesumi, ballītes ar vētrainu seksu un vilinošas būtnes, kas Džonijam «uzglūn» teju no katra hoteļa stūra, -, paies krietni daudz filmas laika, kurā tad arī Sofija Kopola atrādīs Holivudas zvaigznes Džonija Marko uzdzīves «nepanesamo vieglumu». Filma ir «nežēlīgi» ironiska, jau sākot no pirmās epizodes - tajā tuksnešainā klajumā trulus riņķus met melns Ferrari. Nenoliedzami šie apļi, riņķošana uz vietas ir Džonija Marko iekšējā strupceļa vizualizācija. Viņš vēl ir jauns, pēc visa spriežot, bagāts un absolūti iztukšots - to Sofija Kopola demonstrē, noorganizējot savam varonim «orģijas», kurās nabadziņš aizmieg visatbildīgākajos mirkļos. Tas, kā to dara režisore, ir cieņas vērts - Sofija Kopola tikai neuzkrītoši novēro, neko neforsējot, neko nekariķējot, neko nepārspīlējot. Taču šajā šķietami neitrālajā novērojumā, kas būtībā ir perfekta, niansēta režija, slēpjas tā unikālā Kopolas filmu intonācija, kas apbūra jau Pazudis tulkojumā. Viņas ironija ir trāpīga un šķietami neitrāla. Filmā Kaut kur ir viena epizode, kurā kariķētība ir Kopolai netipiski spēcīga. Tā ir epizode Itālijā, kurp Džonijs Marko devies kopā ar meitu, lai piedalītos kāda brēcoši stulba TV šova ierakstā un saņemtu kaut kādu balvu (kaķa veidolā!). Itālijas šovbiznesa darboņi, ja grib, uz Kopolu var apvainoties - kaut, ticiet, Itālijas TV šovi arī izskatās tik plānprātīgi, kādus tos filmā parādījusi režisore, it īpaši, ja tos vēro ar vēsu «autsaidera» skatienu. Un to nu Kopola prot darīt jau kopš Pazudis tulkojumā laikiem. Viņa savās filmās spēj radīt to emocionālo distanci, kas nebūtiskai, ikdienišķai parādībai, norisei piešķir sava veida atsvešinātību. Tā Pazudis tulkojumā viņa vēro karaoki Japānā, tā filmā Kaut kur viņa vēro TV šovu Itālijā, jā, un arī «slavenību dzīvi» jau pieminētajā hotelī Chateau Marmont. Protams, tā ir arī Sofijas Kopolas pieredze - arī viņa ir ballējusies šajā slavenību apsēstajā Losandželosas viesnīcā, tomēr viņa vienmēr ir bijusi pasargāta no neprātīgiem eksperimentiem ar slavas sagādātām priekšrocībām.
Kopš zīdaiņa vecuma
Varbūt tāpēc, ka atšķirībā no filmas Kaut kur varoņa viņa ar slavu ir sadzīvojusi kopš zīdaiņa vecuma - brīža, kad viņas tēvs izcilais režisors Frāniss Fords Kopola Sofiju vēl kā zīdaini nofilmēja šedevrā - filmā Krusttēvs (1972). Pēcāk viņš savu meitu filmēja arī triloģijas noslēdzošajā daļā - nopietnā lomā. Kopolai bija knapi astoņpadsmit, kad viņa pirmo reizi dabūja izbaudīt skandālu - prese ārdījās par «tēva nekritisko attieksmi» pret savu meitu - viduvēju aktrisi. Kaut Sofijas Kopolas filmogrāfijā ir 16 lomu (lomiņas, epizodītes), atrasties kameras priekšā viņai pēc «traumas» ar Krusttēvu III vairs nav gribējies, toties režisēt gan. Un tas Kopolai padodas (atšķirībā no brāļa Romāna Kopolas, kura mēģinājumi režisēt ir gaužām švaki).
Mana mīļākā Sofijas Kopolas filma ir viņas debija Jaunavu pašnāvības - emocionāla, trausla un tik patiesa prasmē notvert jauna cilvēka sakairināto, sakāpināto emocionalitāti, kas nepieņem kompromisus - un dzīve, kā zināms, ir bezgalīgs kompromiss. Jaunavu pašnāvības tad arī atgrieza Kopolai kritiķu mīlestību, Pazudis tulkojumā viņu padarīja par kulta figūru, un brēkāšana par «interešu konfliktiem» pieklusa līdz pat filmas Kaut kur balvai Venēcijā. (Ar balvu viss būtu labi, ja vien tas Tarantīno...) Lūk, kāds ir Sofijas talanta spēks - likt sevi cienīt un novērtēt, par spīti tēvam - dzīvam klasiķim! Un tēvs klasiķis Sofiju patiesi mīl - esmu bijusi preses konferencē, kurā Kopola ir nācis balstīt Sofiju, īpaši pēc filmas Marija Antuanete, kas par īstu veiksmi tā arī netika atzīta.
Venēcijā Kopola Sofiju nebalstīja. Varbūt tāpēc, ka jau liela - Sofijai šogad paliks četrdesmit, viņai ir maza meitiņa, pateicoties kurai filmā Kaut kur esot parādījusies Ellas Feningas varone - 11 gadu veca meitene no Džonija pajukušās laulības, kura liek tēvam izkļūt no «eksistenciāla strupceļa» - tiem lokiem, ko viņš, nabags, met ar savu Ferrari, un skaistuļu armādām, ar kurām spiests mesties baudās.
Sofija Kopola pati ar visu lieliski tiek galā arī bez tēva pleca, tomēr abi viņi viens otru atbalsta, teiksim, ekskluzīvo somu Louis Vuitton reklāmā.
Kaut arī intervijās Sofija Kopola nav atraktīvākā, ironiskākā sarunas partnere, toties cik ironiska ir preses konferences epizode filmā Kaut kur, kurā Džonijs Marko nav spējīgs atbildēt uz elementāriem jautājumiem. Nenoliedzami režisore pazīst šos preses konferenču rituālus, pazīst aktierus, kas pat pāris teikumu nespēj savērpt, viņa pārzina arī hoteļa Chateau Marmont noslēpumus. Kopolas Džonijs Marko ir šovbiznesa kaišu uzskatāma «materializācija», kurā viņa ielikusi daudz precīzu detaļu - vides, savas paaudzes šovbiznesa darboņu pazīmju. (Kopola ir arī filmas Kaut kur scenāriste.)
Ko ar to visu iesākt? Baudīt Sofijas Kopolas ironiju, raksturotājas prasmi un cienīt viņu par māku saglabāt neatkarību un skaidru skatu.