Liecinieku acīm

Filmā ir brīnišķīgs aktieru ansamblis, sākot ar simpātisko debitantu Žuanu Libero provinces jaunekļa Manū lomā, beidzot ar Francijā populārām personībām — Emanuelu Beāru bērnu rakstnieces Sāras lomā, Mišelu Blānu daktera Adriana un Semiju Buažilu Sāras vīra alžīriešu policista Mehdi tēlā. Aizkustinošs stāsts par provinces puisi, kas devās iekarot Parīzi, un to, ka pat visskaistākajiem sapņiem mēdz būt rūgta garša. Filmas darbība risinās 1984.gadā Parīzē un Vidusjūras piekrastē, tas ir tāds saulains, šķietami bezrūpīgs retro, kas beidzas traģiski. Jāatzīmē kāda sakritība, ko gribētos dēvēt tā — ir idejas, kas lido gaisā. Jo 2007.gadā pirmizrādes notika arī divām citām zīmes filmām, kuru darbības laiks ir šis pirms sociālisma sabrukuma retrolaiks, 1984.?gads — Alekseja Balabanova Krava 200 (Gruz 200) un Floriana fon Donnersmarka Citu dzīves (Das Leben der Anderes). Pirmā šokējošā naturālismā vēsta par Krievijas realitātes nežēlīgo morālo puvi, otra to pašu, tikai pedantiskā akurātumā dara ar Vācijas Demokrātiskās Republikas specdienestu "intīmas drāmas" starpniecību. Arī franču filma skar līdzīgu tēmu — tradicionālās morāles krahu un apziņu, ka pasaule atrodas cilvēku kopienai vēl nesaprotamu, biedējošu izaicinājumu priekšā. Jo 1984.gads ir tā robežšķirtne, kas iesāk brīvo, atbildību neuzliekošo intīmo sakaru ēras galu: Manū, komunikablais, lādzīgais puisis ar saulaino smaidu, ir slims ar nezināmu slimību (skatītājs, protams, gudrinieks — tas ir AIDS). Bet tieši Manū kļūst par katalizatoru triju pārējo varoņu dzīvei — bērnu rakstniecei, kura ienīst savu nule dzemdēto mazuli, maķenīt vieglprātīgam Parīzes dakterim, kas ielaižas dēkā ar Manū, un Sāras vīram, stingrajam policistam Mehdi, kurš — ak, šausmas! — bezprātīgi iemīlas Manū. Režisoru Tešinē dzimtenē dēvē par "nesaudzīgi ciešo skatienu meistaru". Viņa nopelns ir spēja šo savstarpēji pārāk cieši saistīto četru cilvēku attiecībās izvairīties no moralizējošas melodramatiskas banalitātes un pat dramatiskākajās epizodēs saglabāt pašironijas šarmu. Tomēr Tešinē nekoķetē ar riskantām tēmām kā Fransuā Ozons, viņš nevairās drāmas. Pat ja Lieciniekos iemaldīsies rūdīts homofobs, kurš riebumā rīstās, dzirdot vārdu "gejs", Tešinē filma viņu pārsteigs — jo stāsts ir par jaunības vieglprātību, par cilvēku, kurš nejaušības dēļ kļūst par nāvējošas slimības upuri. Un kura ātrā dzīve liek pamosties pieaugušajiem ar apziņu, ka viņu ar gadiem gūtā prāta pieredze nāves priekšā ir nulle.Filma Liecinieki Kino Rīga. 1.II 17.00 Festivāls Es—kino. Programma www.diena.lv