Tas, ka latviešu aktrises (arī aktieri, protams!) filmējas latviešu režisoru filmās, nav nekas neparasts. Interesants šķiet fakts, ka mūsu talantīgās aktrises iekrīt acīs arī kādam ārvalstu režisoram. Visvairāk presē tiek aprakstītas Agneses Zeltiņas gaitas Krievijā, taču pasaulē filmējušās vēl vismaz četras latviešu aktrises: Maija Apine un Elita Kļaviņa no Jaunā Rīgas teātra, kā arī Dace Bonāte un Ināra Slucka no Latvijas Nacionālā teātra.
Sajūsmā par krievu dvēseli
Jaunā Rīgas teātra aktrise Maija Apine vasaru pavadījusi, filmējoties pie režisora Jurija Moroza. "Darbs bija interesants, jo Morozs uzņēma detektīvseriālu Pelageja un baltais buldogs pēc Borisa Akuņina darbu motīviem. Darbība risinās kādā Krievijas muižā XIX gadsimta sākumā. Man bija jāspēlē tāda mazliet pārkrievojusies angliete mis Riglija — guvernante vai kompanjone. Neteikšu, ka loma bija liela, toties interesanta gan." Taču vislielāko prieku Maijai Apinei sagādājusi iespēja pabūt Krievijā pie Volgas. Par šīm izjūtām aktrise stāsta emocionāli: "Bijām tur divas nedēļas, un tiešām no sirds izjutu upes plašumu un spēku! Protams, izbaudījām arī turienes cilvēku plašo krievu dvēseli, sirsnību un temperamentu. Mani aizkustināja, ka viņi mūs, baltiešus, uztvēra kā draugus…" Pēc aktrises teiktā, nekas daudz Krievijā nav mainījies, vienīgi cilvēki, viņasprāt, iemācījušies strādāt. "Sajūsmināja, ka Volgas apkārtni nav skāris tūrisma bizness. Protams, muižā, kur filmējām, viss ir nedaudz noplucis, taču ne netīrs. Ļoti īsts, un tas ļāva izjust turienes patieso atmosfēru." Filmēšana notikusi arī netālu no Maskavas — vecā dekabristu īpašumā. "Man tiešām patika atmosfēra — gan pie Volgas, gan Maskavā! Abās vietās izskatījās gandrīz kā tajos laikos, kad šīs ēkas tika celtas, un tā vien šķita, ka nekas īpašs nav jādara, jo apkārtējā vide mudināt mudināja filmēties."
Kā aktrise nokļuva Jurija Moroza seriālā? "Tas bija interesanti! Ja nekļūdos, viņš ir dzimis rīdzinieks un vairāk nekā pirms divdesmit gadiem filmējies Rīgas kinostudijas filmā Vajadzīga soliste. Tagad Morozs Krievijā ir pazīstams režisors, kura kontā ir gan Krievijā tik populārais Apustulis, gan Brāļi Karamazovi, kas pašreiz tiek montēti. Morozs pirms pāris gadiem Rīgā filmēja vienu no Kamenskas sērijām, kurā neliela lomiņa tika arī man. Lūk, sākot filmēt savu jauno darbu, viņš par mani atminējās un lūdza sameklēt," stāstot Maija smej savus nedaudz piesmakušos smieklus. Par jauno seriālu viņa bilst, ka negribot to analizēt, taču, viņasprāt, to varētu dēvēt par beletristiku — intelektuālo detektīvu meistara Akuņina stilā. "Seriāls būs tīri skatāms, iespējams, kāds no Krievijas TV kanāliem to varētu rādīt jau ap Jauno gadu," stāsta aktrise. Maija Apine joprojām priecājas par šo iespēju — filmēties vietās, kur diez vai citādi dzīvē būtu nokļuvusi.
Eksotiskie piedzīvojumi Azerbaidžānā
Septembrī kinofestivāla Arsenāls programmā iekļauta vācu režisora Veida Helmera filma Absurdistāna, kurā filmējusies Nacionālā teātra aktrise Dace Bonāte. "Nav jau ko lielīties, tas notika pirms trim gadiem," Dace Bonāte stāsta par savu kino pieredzi un piebilst — pats interesantākais, ka filmēšana notika Azerbaidžānā. Sākumā bija domāts, ka Dacei filmā Absurdistāna būs galvenā loma, taču vēlāk, mainoties koncepcijai, viņa nospēlējusi epizodisku lomiņu. Par šo faktu aktrise, šķiet, nemaz neskumst: "Piekritu tādēļ, ka bija iespēja mēnesi dzīvot un filmēties Azerbaidžānā — augšā kalnos nelielā ciematiņā jeb kišlakā. Sapratu, ka citādi nekad mūžā uz turieni neaizbraukšu, tādēļ šo izdevību negribēju laist garām. Tas man bija izdevīgi arī finansiāli. Trešais arguments — filmas uzņemšanā piedalījās internacionāla komanda: vācieši, franči, marokāņi, serbi, bulgāri, baltkrievi, gruzīni, azerbaidžāņi… Es no Baltijas biju vienīgā." Arī Daces nokļūšana filmā bijusi ievērības cienīga: izrādi Kam no Vilka kundzes bail?, kurā Dacei bija galvenā loma un kura izpelnījās kritiķu ievērību, noskatījusies kāda dāma, kas par to pastāstījusi Veidam Helmeram. Tad arī nācis uzaicinājums filmēties. "Kopš provēm pagāja tik ilgs laiks, ka man jau šķita — nekas nenotiks. Tādēļ biju patīkami pārsteigta, ka tomēr viss notika." Aktrise stāsta, ka sākotnēji bijusi iecere filmu Absurdistāna uzņemt Horvātijā, taču izmaksu dēļ tomēr izvēlēta daudz lētākā Azerbaidžāna.
Par filmas žanru aktrise teic, ka tā esot groteska komēdija, kuras scenāriju izlasot: "Vispār sākumā likās diezgan traki, un braucot uz filmēšanos, biju ļoti nobijusies. Tā nu viena pati baltgalvīte aizlidoju uz Baku, un pēc tam četras stundas ar žiguli mani veda uz filmēšanas vietu kalnos. Ceļš bija tāds, ka visu laiku tikai skaitīju tēvreizi," aktrise sirsnīgi smejas.
Pēc tam divas nedēļas viņa kopā ar filmēšanas grupu dzīvojusi kalnu ciematā, vēlāk — nelielā pilsētiņā. "Tā bija eksotiska: gan vietējo cilvēku dzīvesveids, gan iespēja paskatīties, kā strādā citu valstu aktieri. Bijām spiesti turpat vien tusēties, jo nebija jau kur likties. Interesanti!" Aktrise jūsmo par VIII gadsimtā celto burvīgo pilsētiņu, kuras iedzīvotāji darina paklājus un auž fantastiskus zīda lakatus. Arī viņa dažus iegādājusies.
Par savu lomu aktrise atkārto — nekā īpaša, taču kopš viņas pēdējās kino pieredzes Aivara Freimaņa filmā Ligzda pagājis ilgs laiks, un tā atkal bijusi iespēja filmēties. "Toreiz man tas ļoti patika, un tad Azerbaidžānā iemaņas palēnām, pamazām atgriezās."
Kā aktieru grupu uzņēma vietējie? Dažādi. Piemēram, smēķēt drīkstēja tikai viesnīcā īpašā vietā; nedrīkstēja valkāt svārkus virs ceļa un krekliņus bez piedurknēm.
"Kā jau musulmaņu valstī par peldēšanos un sauļošanos vispār nevarēja būt ne runas! Mēs divreiz ar vienu baltkrievu aktrisi mēģinājām, un tas beidzās diezgan nejauki…" Taujāta par piedzīvojumiem, Dace Bonāte attrauc: nu, kādi piedzīvojumi var būt tuksnesī +45 grādos, kad vienīgā ēna ir zem lielajiem kafejnīcu saulessargiem?! "Tas jau vien bija piedzīvojums! Lai gan — tā kā kalnos ir sauss gaiss, paciest karstumu bija mazliet vieglāk nekā, piemēram, Latvijā."
Dace Bonāte filmu pagaidām redzējusi, kaut tā rādīta vairākos festivālos ASV un Eiropā. Viņa sola doties uz Arsenālu, lai noskatītos Absurdistānu.