Divi Oksfordā izglītoti briti - Dž.R.R.Tolkīns un viņa sacerētās Viduszemes epopejas (tātad Gredzenu pavēlnieka) pirmais lasītājs Klaivs Steiplzs Lūiss - nebūt nav izņēmumi kino audzinošajām un merkantilajām vajadzībām pielāgoto morālistu pulkā: pat Bībeles vienkāršās gudrības labprāt ļaujas pielāgoties kino formātam. Un dažreiz augsti morālās līdzības izsauc vētrainas diskusijas, kas pārkāpj "tikai mākslas" mērogus. Pietiek atcerēties troksni, kuru sacēla gan kino nosacītībai pakļautā hipiju ideālus sludinošā rokopera Jēzus Kristus superzvaigzne, gan Mārtina Skorsēzes "amorālā", jo pārlieku cilvēciskotā Kristus pēdējā kārdināšana, gan neobrutālisma šedevrs Mela Gibsona Jēzus ciešanas. Te gan varētu jautāt - kāds īsti sakars Tolkīna un Lūisa bērnu pasakām par mistiskajām zemēm un to ekstravagantajiem iedzīvotājiem ir ar kristīgo reliģiju? Atbilde tālu nemētājas: pasaka ir ideālā forma līdzībai, un abu britu rakstnieku apjomīgie fantastiskie opusi ir akurāt tādas labi maskētas reliģiskas līdzības. Pietiek apdomāt, kādas humānās vērtības pauž romānu "labie" varoņi, kādas - "ļaunie", lai būtu skaidrs, ka viņu izpratne par pasaules kārtību ir mērcēta vistradicionālākajā, bieži vien stipri asiņainā kristietības vēsturē. Turklāt tikai pirmajā mirklī var likties, ka, par provi, Lūisam pierakstītais Nārnijas hroniku novatorisms - kristietības mikslis ar "animālismu" jeb "naturālismu" (no vārda nature/daba, jo Jēzus un/vai Dievs šeit parādīts brīnumainā lauvas Aslana veidolā, romānā čum un mudž no runājošiem zvēriņiem, kokiem, akmeņiem, puķītēm un citiem "starpsugu radījumiem": fauniem, elfiem, kentauriem un visvisādām dabas dievībām...) - ir vaļīgas bibliskas interpretācijas. Paši Svētie raksti taču ir viena liela līdzība - visi putni, dzīvnieki un ziedi tajos ir garīgo ideju ilustrācijas. Taču Lūisa septiņu daļu romāna ekranizācijas - otrās filmas Nārnijas hronikas. Princis Kaspiāns/The Chronicles of Narnia: Prince Caspian - autorus (lai gan tie ir tie paši, kas uzražoja pirmo daļu par burvju drēbju skapi - tuneli uz Nārniju) vismazāk saistījis grāmatas reliģisko līdzību slānis. Ja atceraties, pirmajā filmā dvēseli aizkustinošākās epizodes notika Nārnijas īstenā garīgā līdera lauvas Aslana ziedošanas - nāves - un augšāmcelšanās laikā (spēcīgā, viedā lauvas veidolā tikai idiots nesaskatīja tiešu līdzību ar Dieva Dēlu Jēzu Kristu), bet jaunajā kinogabalā režisors Endrū Adamsons, laikam jau producentu nobiedēts līdz nāvei (Drēbju skapim pasaulē bija visai pieticīga peļņa, pat ļoti attāli nesalīdzināma ar Pītera Džeksona Gredzenu pavēlnieka tetraloģijas četriem miljardiem), ir kritis tik bezcerīgā panikā, ka par Lūisa darba filosofiski idejisko bāzi vispār aizmirsis. Galvenais, lai būtu "ekšens", nežēlīga jautrība, joki un grandiozas batālijas! Rezultātā iegūstam krāšņu un vērienīgu, taču absolūti bezjēdzīgu filmu - izklaidi. Pats skumjākais (vai tracinošākais - tas nu atkarīgs no jūsu kā kinogājēja personīgās pieredzes un temperamenta), ka šajā filmā pilnīgi viss ir zagts!
Spriediet paši. Pirmajā daļā cilvēkveidīgie - brāļi un māsas Edmunds, Pīters, Sūzena un sīkā knīpa Lūsija - Nārnijā nokļuva daudzmaz oriģinālā un arī komiskā veidā (caur drēbju skapī sakārtu kažoku čupu), šoreiz viņi Nārnijā, kurā laiks paguvis paskriet par 1300 gadiem, ierodas tieši no Londonas metrostacijas. Tas jums neko neatgādina?
Pirmajā daļā bija vismaz viens oriģināls personāžs fauniņš Taunusa kungs (ko vienkārši aizkustinoši un eleganti spēlēja Džeimss Makevojs, tagadējā filmu Meklēšanā un Piedošanas zvaigzne) un viens izcils ļaunulis - dievišķās Tildas Svintones, nāvīgi glaunās Sniega karalienes, - veidolā, bet otrajā daļā līdzvērtīgu mīļu mošķīšu nav. Nabaga Tilda Svintone gan parādās un, protams, ir lieliska, taču viņas četru minūšu epizode ir aiz matiem pievilkta (nu, vismaz viņa filmā ir, lai nesarūgtinātu aktrises fanus). Simpātiskā dzīvnieciņa lomā, protams, arī šoreiz atrasts viens eksemplārs (kurš arī ir mans favorīts) - pele Ripičips/a.
Bērnu četrotne ir paaugusies un vairs nav tik aizkustinoši nevainīga, ka biji gatavs noticēt viņu ekstrēmajiem piedzīvojumiem, jo neprofesionālos aktierus sargāja šis "profesionālās nevainības" vairogs. Tagad tie ir parasti pusaudži, kas tēlo kā tādi pārlieku centīgi skolas dramatiskā pulciņa entuziasti. Varbūt tikai mazā Lūsija (Džordžija Henlija) saglabājusi mazas koķetes bērnišķo šarmu. Turklāt atšķirībā no grāmatas visprātīgākais filmā ir nevis vecākais brālis Pīters, bet gan aušīgais ļempuks Edmunds, kas ir visai jocīgi un neloģiski.
Toties jaunās filmas galvenais ļaundaris - viltus valdnieks, kuram jāuzveic četri "oriģinālie" Nārnijas karaļi (tātad mūsu tīņi), - ir itāļu aktieris Serdžo Kastellito, kurš temperamentīgi plēš emocijas, demonstrējot, cik šis slikts un kā grasās novākt savu radinieku princi, lai kļūtu par Nārnijas pavēlnieku (interesanti, kur viņš licis deviņus citus Kaspiāna brāļus?). Filmas galvenais pozitīvais personāžs - princis Kaspiāns - jaunā britu skaistuļa Bena Bārnsa apātiskajā tēlojumā atgādina pleiboju no kāda erotiska žurnāla vāka, kurš tur, uz vāka, arī ir palicis un baudkāri spoguļojas pats sevī.
Tā ka filmu izglābj no visādiem blokbāsteriem un grāvējiem citēti triki, specefekti un kauju ainas: te varēsiet sameklēt gan atsauces uz Džeksona Gredzenu pavēlnieku (batāliju epizodes ļoti atgādina cīņas Mordorā), gan Spaidervika hronikām (aina ar rozā puķu ziedlapiņu dievībām un atdzīvojušos Ūdens vīru ir kā pa taisno nočieptas!).
Kas sausajā atlikumā? Pele Ripičips un, jā, vēl arī MD - mazais draugs, kā ērtības labad saīsināti nosaukts pundurītis, kurš, kā jau maziem cilvēciņiem piedien, šausmīgi apvainojas par to MD un tāpēc sagādā saviem pāridarītājiem dažu labu nepatīkamu pārsteigumu. Pieļauju, ka jums pie sirds vairāk lips runājošie bebri (nu, akurāt kā no zobu pastas reklāmas) vai varbūt "dziļi sevī iegājušie" koki, kā par tiem izsakās MD. Filmas pēdējo lielo laika strēķi aizņem labo varoņu cīņa pret Nārnijas okupantiem telmarīniem un viņu itālisko barvedi Mirazu. Tajā redzēsiet grifonus, pirmās daļas ļaunos rūķus, kas pārgājuši labo pusē (kādēļ?), pozitīvi domājošo zvēru pulkus un Upes dievu, kurš tik ļoti atgādina sirmo Gendalfu no Gredzeniem, ka es, piemēram, apvainojos sera Iana Makīlena vietā, kurš Gendalfu spēlēja tajā filmā. Nu kā nav kauna zagt tik nekaunīgi! Oi, jā, un arī lauva Aslans - kā parasti, atsteigsies pēdējā izšķirošajā brīdī un kaut ko gudru norēks, taču pat Jēzus lauviskais rēciens filmu neglābs.