Pareģojums

Pasaules augstāko tehnoloģisko sasniegumu kalvē strādājošajam Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta astrofizikas profesoram Džonam Kesleram vissvētākā misija ir paredzēt apokalipsi jeb - vienkāršiem vārdiem - pasaules galu un ar šo pareģojumu izglābt no drošas nāves visu cilvēci. Un - tikai drusku šaurākā mērogā viena kontinenta robežās - beidzot atpestīt Ameriku un amerikāņus no "11.septembra sindroma", kas to nomocījis līdz paranojai, jo katrs piena paciņas izvadātājs vai bišķiņ iešvilpis metro pasažieris rādās īstens arābu terorists. Vēl profesoram jātiek galā ar mīļotās sievietes nāvi (kāds brīnums - tā bijusi viņa paša sieva!) un desmitgadīgais dēlēns Kalebs jāizaudzina par riktīgu cilvēku. Tāpēc profesoram ir grūti un viņš dikti cieš - ideāla loma tādam aktierim kā Nikolass Keidžs, kurš ar savām slapjajām suņa acīm un žēlīgi saverkšķīto sejas izteiksmi spējīgs novest ikvienu kinoskatītāju līdz psiholoģiskam sabrukumam. It sevišķi, ja ciešanas jāskatās divas stundas.

Filmas Pareģojums/Knowing režisors Alekss Projass mīl drūmas nākotnes vīzijas. Ar pasaules bēdīgajām ainām viņš lieliski tika galā gan savā izrāviena filmā Tumsas pilsēta/Dark City (1998), gan tik specifiskā žanrā kā "filma ar Vilu Smitu", tas nozīmē, projekts ar vienu supersupersuperzvaigzni, proti, futuroloģiskajā trillerī Es, robots, 2004.g. Taču, iespējams, Projasa vismelnākā filma daudzu atmiņā paliks Krauklis/The Crow (1994), fantastiska vīzija par cilvēkiem, kurus vajā pastrādāto grēku dēmoni un kuras filmēšanas laikā no nejauši (?) butaforiskajā pistolē atstātas īstas patronas tika nošauts jaunais talantīgais aktieris Brendons Lī (Brūsa Lī dēls).

Problēma tikai tā, ka gaudenais Nikolass Keidžs nav ne Vils Smits, kurš ar savu harismu vien spējīgs izvilkt veselu filmu, un pat ne trausla traģisma iezīmogotais jaunais skaistulis Brendons Lī.

Ciest no pasaules gala

Uz aktieri Keidžu vienkārši ir garlaicīgi skatīties, lai ko viņš darītu - ar pārgudreļa ģīmi meklētu nacionālos dārgumus (kā populārajā grāvējā) vai izbolītām acīm ciestu no nespējas atlikt strauji tuvojošos pasaules bojāeju, kas ar pārliecinošu specefektu vērienu tiks inscenēta filmas Pareģojums pēdējā pusstundā. Tā nav tikai mana personīga subjektīva nepatika pret konkrētu aktieri, arī The New York Times, Village Voice un Salon.com kritiķi uzskata, ka filmas vājākais posms ir nepārliecinošais profesors Keidžs, kurš nepaceļas pat līdz action filmu varoņa a la "spēks ir, prātu nevajag" līmenim. Izbrīnu rada ASV kritikas autoritātes Rodžera Īberta Pareģojumam iešķiebtās četras bumbiņas (augstākais vērtējums), viņš uzskata filmu par filosofiskām pārdomām par noslēpumaino pasauli, "kura vienmēr slēpj savu patieso dabu". Realitātē filmas struktūru veido elementārs izštukotas mīklas atšifrējums: reiz sen senos laikos (piecdesmitajos gados) grupa skolas bērnu nākamajām paaudzēm ir uzrakstījusi vēstījumu vai zīmējumu, kādu bērni iedomājas nākotni. Bērnu darbiņi tiek ievietoti kapsulā ar dīvainu derīguma termiņu - piecdesmit gadu. Nu tie ir pienākuši, un profesoram Kesleram tiek dots uzdevums atšifrēt visjocīgāko no bērnu zīmējumiem, jo tas, kāda laime, skolā ir ticis piešķirts tieši viņa dēlam Kalebam! Tā ir kādas meitenītes Lusindas rūpīgi ar cipariņiem izraibināta lapele. Tur kaut kam ir jābūt, kā dzied Prāta vētra. Un patiesi! Kesleram senioram drīzi vien izdodas atšifrēt ciparu ķeburus, kas izrādās divos stabiņos izvietojama skaitļu rinda: vienā izrādās pasaules dižāko kataklizmu precīzi datumi, otrā - upuru skaits šajās traģēdijās. Profesors aizraujas ar meitenes šifru, pēc kura varbūt ir iespēja novērst briesmas un pēc kura turklāt sanāk, ka drīz šai planētai, kā smejies, būs vāks...

Štrunts par cipariem?

Protams, šāds dramaturģiskais gājiens ir visai manipulatīvs un ļoti liekulīgs, kā jau amerikāņu kinoindustrijā ierasts, jo pēc filmas loģikas izriet, ka 81 cilvēka bojāeja aviokatastrofā kaut kur ASV pilsētā Leksingtonā, kuru neveiksmīgi cenšas novērst profesors Keslers, ir baisākā katastrofa, kas ir filmas cienīga, kamēr tūkstoši un miljoni, kas ik gadu mirst un/vai iet bojā ceļu satiksmes negadījumos, no sirds un onkoloģiskajām slimībām, bada Āfrikā, humānās katastrofas Dārfūrā, karadarbības daudzos pasaules karstajos punktos, - tikai nieka statistika.

Bet štrunts par līķu skaitļiem, ja mums tiek servēts Keidžs, kurš jau pirms visas nelaimes uz ekrāna (un tādu būs daudz!) izskatās kā moceklis, kuram vienlaikus uz galvas ir uzkritusi avarējusi lidmašīna un vēl pāri pārbraucis Ņujorkas metro. Taisnības labad gan jāatzīmē, ka savu firmas stilu - lielisku, apokaliptisku sajūtu piesātinātu "bildi" - Projass joprojām nodrošina. Tā ka, ja jūs spējat pievērt acis uz katastrofu Keidžu, vizuālas bojāejas orģijas gan tiks garantētas. Sevišķi līksmi Projass 11.septembrī iznīcina Ņujorku - kas man šķiet izcili ciniski. Bet galvenais saldais ēdiens ir filmas fināls ar vienu ģenētiski modificētu jauno Ādamu, vienu vēl labāku Ievu un miljoniem balto trusīšu. Tie būsim mēs.