gadu franču jaunā viļņa" filmām, kurās Parīzes ielas un vide ir viens no varoņiem… Stop. Atpakaļ pie Sedrika Klapiša filmas Parīze — negaidīti cilvēciskas, patiesas, piezemētas. Šai Parīzei nav svešas skumjas, vientulība, eksistenciāla smeldze un nāves bailes. Ar tām — bailēm no nāves — cīnās vēl pavisam jauns cilvēks, profesionāls varietē (kaut kas līdzīgs Moulin Rouge) dejotājs Pjērs Romēna Dirī atveidā — ārsti viņam konstatējuši neizdziedināmu sirds defektu. Vienīgā izeja ir sirds transplantācija. Pjēram ir māsa — četrdesmitgadīga sieviete, sociālā darbiniece, vientuļniece Elīza ar trim bērniem un reālistisku, padrūmu skatu uz dzīvi un attiecībām ar vīriešiem (nu, kam es tāda vairs esmu vajadzīga?). Elīzas un Pjēra attiecības ir filmas Parīze pamatstāsts, kaut ar šo pāri — māsu un brāli — ir saistīti arī citi stāsti, citi likteņi. Teiksim, jauna, skaista meitene, kuru Pjērs vēro pa sava dzīvokļa logu. Profesors, kurš iemīlējies šajā skaistulē — savā studentē (komiska, smalka aktiera Fabričes Lukīni loma), viņa brālis — veiksmīgs arhitekts; abi savā starpā nemitīgi salīdzinās — ar panākumiem, principiem… Augļu pārdevējs tirdziņā, kurā regulāri iepērkas Elīza (starp viņiem nenoliedzami ir simpātiju dzirksts), taču kuram ir pašam sava problēmu virtene: šķirta sieva, juceklīgas attiecības augļu tirgotāju komūnā un tamlīdzīgi. Vēl te pavīd kašķīga "īsta francūziete" — bakalejas saimniece, kura tiranizē savas darbinieces un saldi sveicina klientus… Tās ir dzīves un likteņu drumslas, vairāk vai mazāk saistītas ar Pjēru un Elīzu. Filma Parīze sākas ar skatu no debesīm — šī "Dieva acs" ir tā ilūzija, kas ļauta slimajam Pjēram, vērojot dzīvi no savas istabiņas balkona. Filmas finālā, braukdams uz slimnīcu pēc savas sirds, Pjērs paskatīsies uz Parīzi no taksometra loga, no zemes punkta. Skatīsies un priecāsies. Par pilsētu un cilvēkiem. Pazīstamiem un svešiem. Šī skatpunkta maiņa savā ziņā ir arī režisora Sedrika Klapiša princips: pārslēgties no panorāmiskas tīksmināšanās — pilsētas, skaistules, tūrisma citadeles apjūsmošanas — uz piezemēto piederības sajūtu Parīzei un parīziešiem, viņu lielajām un mazajām problēmām. Viņu vēlmei dzīvot, mīlēt un būt mīlētiem. Šī piederības sajūta būtībā ir filmas Parīze esence. Tā nav ideāla filma (tikpat labi filmas cilvēkstāstiem varētu pārmest ļenganumu un nestrukturētību), taču tā spēj piedāvāt nepretenciozu, dzīves sajūtā patiesu un smeldzīgu stāstu par pilsētu un pilsētniekiem. Ar dzīves garšu — Žiljeta Binoša Viena no tituliem bagātākajām Francijas aktrisēm, kuras kontā ir arī ārzemniecei tik unikālā Amerikas Kinoakadēmijas balva Oskars (par lomu filmā Angļu pacients). Kopš Žiljetas Binošas (1964) debijas uz ekrāna ir pagājuši jau 25 gadi, viņa nospēlējusi vairāk nekā četrdesmit lomu, taču franču aktrise nezaudē ne tempu, ne azartu. Viņa filmējas teju nepārtraukti dažnedažādās lomās no klasikas līdz mūsdienām. Pēdējā laikā Binoša konsekventi izvēlas sieviešu "iz dzīves" lomas — ne dīvas, ne varones, kas "lielākas nekā dzīve", bet pavisam ikdienišķas, dzīves nesaudzētas būtnes, savas vienaudzes četrdesmitgadnieces. Vai tā būtu imigrante no Austrumeiropas Londonā britu filmā Breaking and Entering/Ielaušanās (2006) kopā ar Džūdu Lovu vai terorizētas ģimenes māte izcilajā filmā Caché/Apslēptais (2005), ko Francijā veidojis austrietis Mihaels Haneke, vai "parasta parīziete" — vientuļa triju bērnu māte, kura teju, teju ir pavilkusi svītru pašas laimes iespējamībai, — kā filmā Parīze. Binoša var lepoties ar skaļām "uzlīmēm", raksturlielumiem — viņa ir visu laiku vislabāk atalgotā franču aktrise. Viņas vārds, īpaši 90.gados, nemitīgi vīdējis dažādos komplimentāros topos — 100 visu laiku izcilākās kinozvaigznes (žurnāls Empire), 50 skaistākie pasaules cilvēki (People) un tamlīdzīgi. Par spīti 1996.gada Oskaram par labāko otrā plāna lomu Angļu pacientā, Binošas starpkontinentālā karjera neizvērsās tik vērienīga, kā varēja gaidīt. Iespējams, tā viņai nebija vajadzīga — galu galā Francija ir pašpietiekama zeme ar attīstītu kinoindustriju, un par bezdarbu Francijas zvaigznes nevar sūdzēties. Tomēr Binošai ir arī labas lomas Holivudas filmās, teiksim, Lases Halstrema (zviedra!) Holivudā veidotajā Chocolat/ Šokolādē. Pēdējos gados Binoša ir ļāvusies savai kaislībai un no vecākiem (aktrise un skulptors) mantotajiem talantiem — viņa glezno. Tikko Londonā Britu filmu institūta izstāžu zālē bija apskatāma Binošas veidoto portretu sērija Portraits In-Eyes. Aktrise gleznojusi režisorus, ar kuriem viņai ir laimējies strādāt, dažus pat vairākkārt, piemēram, nu jau nelaiķi Entoniju Mingelu, kurš Binošu filmēja gan Angļu pacientā, gan savā pēdējā filmā Ielaušanās. Gleznu izstādi pavadīja vērienīga aktrises filmu retrospekcija — tā ka par Binošas statusa konvertējamību varat nešaubīties. Glezniecība gan nav spontāna "pusmūža" kaislība, aktrise glezno kopš jaunības, turklāt ir veidojusi arī vairāku filmu plakātus. Binošas eksperimenti ietver arī Nacionālajā teātrī Londonā tikko izrādīto dejas izrādi ini — glezniecisku, abstraktu un plastisku "kaislību studiju". (Mūziku iestudējumam sacerējis Filips Šeperds, scenogrāfiju veidojis Tērnera balvas laureāts mākslinieks Anišs Kapūrs — uz skatuves atrodas liels izgaismots ekrāns/siena. Vientuļa sieviete atnāk uz kino, kur pamana vīrieti, sieviete izseko vīrieti. Kaisle tiek izspēlēta vertikālā dimensijā — gulta ir tas pats ekrāns… raksta izrādes aculiecinieks, mans kolēģis Jegors Jerohimovičs.) Binoša audzina dēlu Rafaelu (1993) un meitu Hannu (1999). Viņas dzīvesbiedrs ir bijis gan franču režijas savdabis Leo Karakss, kura filmās (Mīlētāji no Jaunā tilta/Les Amants du Pont-Neuf (1991), Sliktās asinis/ Mauvais sang, 1986) Binoša nospēlēja savas pirmās ievērojamās lomas, gan viņas ekrāna partneris skaistulis Benuā Mažimels — viņiem abiem ir meitiņa Hanna —, gan vēl viens franču zvaigznis, daiļš no vaiga, — aktieris Olivjē Martiness. (Viņa popularitāte vairāk izskaidrojama ar viņa attiecībām ar Kailiju Minogu, nevis izcilām lomām.) Arī aktieris Matjē Amalriks (Skafandrs un tauriņš) u.c. Lai nu ko, bet talantu, tāpat kā absolūtās brīvības sajūtu — prasmi dzīvot kaismīgi un ar garšu — Binošai neatņemsi. Ar temperamentu — Romēns Dirī (1974) Romēns Dirī (1974) ir viens no trīsdesmitgadīgo paaudzes populārākajiem un atzītākajiem franču aktieriem. Kopš debijas 1994.gadā Dirī ir paguvis piedalīties teju četrdesmit filmās. Vismaz par Eiropas līmeņa zvaigzni viņu padarīja filma The Beat That My Heart Skipped/Manas sirds pazaudētais puksts (2005). Šī franču filma — stāsts par kādu klerku, kurš pēkšņi nolemj mainīt dzīvi un apgūt klavierspēli, — aktierim atnesa vairākas skaļu balvu (Cēzars, Eiropas kinobalva u.c.) nominācijas. Latvijā kinonomā līdz šim ir bijušas vien pāris Dirī filmu, pamatā kostīmdrāmas: Arsēns Lipēns (2004), Moljērs (2007). Enerģija, temperaments, apsēstība ar savu tēlu ir Dirī spēli raksturojoši lielumi, kas viņu pelnīti ir iecēluši savas paaudzes zvaigznes statusā.
NOSKATIES ARĪ: filmas "Parīze" treileri