Cilvēks konveijers Vudijs Allens turpina savas kinematogrāfiskās ekskursijas pa Eiropu, kur, izrādās, gan filmēt ir lētāk, gan naudu savam ikgadējam kinoprojektam klasiķim vieglāk sakasīt. Arī visu paaudžu un slavas pakāpju aktieriem, kas visi kā viens uzskata par īpašu godu nofilmēties «pie Vudija», patīk vasaru pavadīt Eiropā, leģendārajā «pilsētā - svētkos, kas vienmēr ir kopā ar tevi». Vispār jau brīnums, ka Allens tik vēlu - pēc buntītes filmu par Londonu (trīs) un Barselonu (viena) - beidzot nokļuvis vietā, kas ideāli atbilst vienai no režisora daiļrades vadlīnijām - ironiskai kultūras kodu un klišeju izpētei. Jo kas var būt banālāks un vienlaikus reāli apbrīnojamāks par Parīzi? Pilsētu, kurā pat par brokastu bulciņu (croissant) vai jebkuras ielas jebkuru centimetru, ikvienu «ieskrietuvi», kam krievu baltemigrācija XX gadsimta rītausmā uzdāvināja eleganto vārdu «bistro», iespējams sarakstīt vēsturiski filosofisku un kulturoloģisku traktātu par šīs bulkas, bruģa un brokastotavas vietu un lomu civilizācijas vai vismaz kultūras attīstības procesā.
60 atklātnīšu
Vudija Allena filma - nieciņš Pusnakts Parīzē aizsākas daudzsološi - ar virtuozu precīzi 60 kadru - atklātnīšu - sekvenci, kurā koncentrētā dienas garuma montāžā (saulains rīts-lietaina diena-burvīga nakts) tiek reģistrēti paši slavenākie Parīzes tūrisma objekti, aizkadrā skanot Holivudas scenārista ar literārām ambīcijām Gila (Ouens Vilsons) sajūsminātajai balsij: this is unbelievable. There's no city like this in the world! (Tas ir neticami! Pasaulē nav pilsētas, kas būtu līdzīga šai.)
Diemžēl tālāk Vudijs mētājas starp satīrisku komēdijisku skeču par «ambiciozi stulbiem un bagātiem jeņķu mietpilsoņiem Parīzē», smalki ironiskiem vērojumiem par mākslas pasaules floras un faunas pārstāvju neiznīdējamo egocentrismu un psiholoģisku drāmu «par attiecībām», kurā paviršā galopā uzskicē divu cilvēku attiecību krahu (runa ir par romantiķi Gilu un viņa merkantili aprobežoto līgavu - blondās Reičelas Makadamsas tēlā režisors asprātīgi «noklonējis» savu pēdējā laika kinematogrāfisko mūzu Skārletu Johansoni). Bet tā jau, būsim godīgi, ir vecmeistara pēdējo gadu 10 filmu firmas zīme - šī vieglprātīgā attieksme pret paša sacerētajiem scenārijiem un nespēju īsti izvēlēties, kādam žanram dot priekšroku. No otras puses, varbūt tieši šādā «paviršā vieglprātībā» slēpjas Vudija filmu šarms - jo galgalā tieši uzsvērtais demokrātisms padara Allena filmas tik populāras un mīļas itin visiem, pat tiem, kurus ironiķis režisors sarkastiski izsmej.
Jo būtībā jau Allena Pusnakts Parīzē izdara vienu - uzskatāmi un pat pārāk klaji demonstrē, ka cilvēki visos laikos ir apmēram vienādi - tādi jauki mazdrusciņ draņķi, kas vispirmām kārtām domā par sevi. Vai tas būtu Gogēns ar Anrī Tulūzu-Loreku un Moulin Rouge kankāna lēkātājām no XX gadsimta Belle Epoque, Pikaso, Dalī, Hemingvejs ar Ģertrūdi Stainu (Ketija Beitsa) un viņas «frīkaino loku» vai Kalifornijas buržuji vulgaris, kuri pie Rodēna skulptūrasDomātājs strīdas ar muzeja gidi (itāļu modele Karla Bruni, pazīstama arī kā Francijas first lady), bija vai nebija Rodēnam «priekšzīmīga laulības dzīve» vai arī dižais skulptors bija vien kārtējais tekulis ar kaudzi mīļāko… Allena acīm uzlūkoti, «mēs», skatītāji, tik ļoti saprotam šos cilvēces mākslas dižgarus un viņu principiāli sīkumainos kašķus, ka augstsirdīgi viņiem piedodam visu. Jo viņi - tie taču esam mēs. Kas, manuprāt, gluži tā vis nav.
Dalī, Poters, Kotijāra
Ak, jā, filmai tomēr ir divas absolūti augstākās profesionālās meistarības kvalitātes - Dariusa Khondži operatora darbs (salīdziniet kaut vai dzīvo «kluso dabu» - ūdensrozes parkā - ar tām pašām ūdensrozēm muzejā vai to, cik eleganti un vienlaikus neuzkrītoši nofilmēti XX gadsimta 20. gadu reālo slavenību portreti šarži, no kuriem atmiņā pirmais paliek ģeniālais Adriena Brodija Dalī, tiesa, scenārists viņam ir piešķīris arīdzan burvīgas replikas par degunradzi) un mūzika - un ne tikai leģendārais Kouls Porters. Mūzika šoreiz - tā ir puse filmas. Savukārt pats lielākais filmas mīnuss ir tas, ka Allens patiešām dramaturģiski pavirši izstrādājis visu darbības un sižeta līniju ar Marionas Kotijāras varoni Adriānu. Aktrises žēl - jo viņa nudien ir Francijas sievietes šarma (klišeja, protams) iemiesojums.
Pusnakts Parīzē. Režisors Vudijs Allens. Lomās - Ovens Vilsons, Rečela Makadamsa, Mariona Kotijāra, Karla Bruni.